Ramona Indriksone latviešu
literatūras ainavā debitēja šogad ar stāstu krājumu "Pāris metru zem
ūdens". Līdz šim autorei bijušas daudzas publikācijas periodikā, par kurām
saņēmusi arī atzinības - Latvijas Radio 5 raidījumā pat ieguvusi labākā jaunā
rakstnieka balvu. Iegūglējot autores
vārdu, neko daudz ārpus uzrakstītajiem daiļdarbiem plašā interneta enciklopēdija
par jauno prozaiķi neatklāj, vien to, ka autore strādājusi sociālajā dienestā,
kura vide, iespējams, varētu būt impulss vairākiem stāstā atrodamajiem varoņiem
(bet tas ir vienīgi mans minējums).
Ramonas personāži
lielākoties ir sarežģīti varoņi, nereti - dzīves pabērni (dažādi sociālo
dienestu klienti, fiziski un/vai garīgi novārdzināti, atkarību mākti cilvēki
u.c.). Tās ne vienmēr ir stāstu centrālās personas, tomēr (lai arī neilgu laika
posmu) spēlē nozīmīgas lomas citu varoņu pieaugšanā vai pasaules uztverē.
Autorei patīk
ieintriģēt lasītāju - vairākos stāstos
sižets tiek palēnām kāpināts, noticot, ka tūliņ, tūliņ notiks kaut kas liels, jauks
vai tieši otrādi - dramatisks, taču finālā situācijas atrisinās pašas no sevis
un ne tādā veidā, kā lasītājs varētu būt paredzējis. No vienas puses tas ir
mulsinoši, tomēr vienlaikus šīs sižetiskās līnijas ir ļoti tuvas dzīvei
"parastajai", kurā mēs bieži gaidām, ceram, prāta apvāršņos fantazējam
par aizraujošiem, skaistiem pavērsieniem vai tieši otrādi - baiļojamies par
sliktāko iespējamo scenāriju, kamēr realitāte piedāvā minimālas un reizēm pat
knapi nojaušamas izmaiņas.
Mani personīgi
visvairāk aizkustināja stāsts "Vēstule", kas vēsta par divu tik dažādu
cilvēku cerībām un rūgto vilšanos. Jauna, dzīves gaidu un trīsu pilna meitene
satiekas ar sirgstošu pusmūža vecuma vīrieti. Abus saista epistulāra pieķeršanās,
kas vienam, satiekoties realitātē, kļūst stiprāka, kamēr otrai - atbilstoši
vecumam, interesēm un vēlmēm - izirst. Manuprāt, Ramonai īpaši labi padodas
aprakstīt tieši jaunu cilvēku izjūtas - mulsumu, neizpratni, noliegumu, ko var
nolasīt gan jau minētajā "Vēstulē", gan "Plestiķī", gan
"Kāpnēs", gan "Fikcijā". Kopumā "Pāris metru zem
ūdens" atstāj rūpīgi izstrādāta, pārdomāta īsprozas krājuma iespaidu, kas,
kā jau minēts uz grāmatas otrā vāka, zināmā mērā turpina Daces Vīgantes un
Janas Egles iesākot daiļdarbu tradīciju latviešu literatūrā.
Prieks par to! :)
AtbildētDzēst