Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no
2017.gada 9.decembra līdz 2018.gada 4.februārim skatāma Latvijas Laikmetīgās
mākslas centra organizētā izstāde "Tev pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms
interneta. Pēdējā paaudze", kas no vienas puses ir atgādinājums vidējai
paaudzei par identitātes meklējumiem un saziņas veidiem salīdzinoši nesenā
pagātnē, bet no otras - intriģējošs ievads bērniem par dzīvi
"dinozauru" laikos.
Vēlme atstāt savu pirkstu nospiedumus tiešā un pārnestā
nozīmē cilvēkiem ir piemitusi kopš neatminamiem laikiem. Šodien mums ir
pieejamas dažādas liecības tekstu, zīmējumu, foto, audio, video un citos
formātos. Izstādē "Tev pienākušas 1243 ziņas" apskatāmie diapozitīvi
un senās dzimtas fotogrāfijas, ar roku rakstītās dienasgrāmatas, aizkustinošie
bērnu zīmējumi atmiņu kladēs un gandrīz vai kaligrāfiskā rokrakstā pārrakstītie
daiļliteratūras darbi - tā visa ir daļa no aizejošas vēstures, ko šodien
piekopj vien retais. Ekspozīcija modina sentimentālas atmiņas tiem
apmeklētajiem, kas ir dzīvojuši pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos
gados.
"Šeit ir jūtama sešdesmito gadu
nostalģija. Tajā ir kaut kas ļoti aizkustinošs - tu it kā ieskaties vecmammu,
vectēvu un mammu foto albumos," atzīst Valērija, izstādes apmeklētāja no
Maskavas.
Grūti noteikt, vai vēl kādu pievienoto
vērtību, izņemot jau iepriekšminētās patīkamas, nostalģiskas atmiņas,
ekspozīcija sniedz vidējās paaudzes un vecāka gada gājuma cilvēkiem. Zinot
vecāku cilvēku tendenci saglabāt dažādus priekšmetus, pieļauju, ka daļai mājās
joprojām glabājas gan dienasgrāmatas, gan veci fotoalbumi, ar roku rakstītas
vēstules mīļotajiem cilvēkiem, radioaparāti un citi personiski priekšmeti. Izstādes
apmeklētāja Valērija atzīst, ka ekspozīcijā redzētie priekšmeti nav
pārsteidzoši, lai gan tie spilgti kontrastē ar mūsdienu pasaules tehniskajām
iespējām. "Tehnoloģiski šis laiks, salīdzinot ar izstādē atainoto, ir
debesis pret zemi. Mūsu paaudze nespēj tik ātri pielāgoties pārmaiņām. Bērni
šodien jau no 2-3 gadu vecuma ir interneta vidē, atrod sev spēles un citu
interesējošu saturu, vairs negaidot, kad pieaugušie tiem parādīs, kā to darīt.
To nevar salīdzināt."
Tomēr nozīmīgāku un pārsteidzošāku iespaidu ekspozīcija,
manuprāt, var atstāt uz bērniem, pusaudžiem un skolēniem, kas dzīvi tver ar
viedierīču un to doto iespēju palīdzību. Vislielāko uzmanību nopelna tie
priekšmeti, kas ļauj mijiedarboties, piemēram, rakstāmmašīna, telefons ar
griežamu ciparnīcu vai pastkartīšu rakstīšana. Viens no jaunākajiem izstādes
viesiem - astoņus gadus vecais Marsels - atzīst, ka iepriekš nav redzējis
rakstāmmašīnu, tomēr darbošanās ar taustiņiem viņam šķitusi piesaistoša. Par
rakstīšanu ikdienā ar rakstāmmašīnas palīdzību Marsels gan ir skeptisks: "Būtu
grūti ielikt papīru. Tas viss vēl būtu jāpamācās." Vidusskolniece Anna
atzīmē, ka viņai vislabāk patīk seno laiku portreti. "Es esmu redzējusi
šādas bildes arī savai vecmāmiņai. Tas raisa atmiņas par to, ko man viņa ir
stāstījusi." Lai arī eksponētie priekšmeti Annai šķiet fascinējoši, viņa
neilgojas pēc tiem ikdienā: "Tas ir labi, ka tehnoloģijas attīstās, jo mēs
nevaram sēdēt uz vietas. Tajos laikos, protams, bija citas vērtības. Varbūt
tagad šķiet, ka modernās tehnoloģijas mūs stipri ietekmē, arī mūsu veselību,
bet pieļauju, ka sendienās arī bija veselībai kaitīgi priekšmeti. Viss ir
līdzsvarā."
Kopumā izstāde atstāj personisku un
omulīgu iespaidu, it kā viesojoties pie vecvecākiem deviņdesmito gadu vidū -
rodas vēlēšanās paķert telefona klausuli un ar ciparnīcu uzgriezt mājas
kādreizējā stacionārā telefona numuru. Diemžēl otrā galā neviens neatbildēs, jo
stacionārā telefona mājās vairs vienkārši nav. Visādā ziņā "Jums ir
pienākušas 1243 ziņas" rosina pakavēties laikā, kad saziņa un sevis izpaušana
bija varbūt tehnoloģiski sarežģītāka, taču tajā pašā laikā - brīva no
nepieciešamības atrasties nepārtrauktā online
režīmā un zināt visu par visu.
