Jebkurš varētu būt Maja

Ir tādas grāmatas, kas varbūt ir rakstītas ar pavisam citu nolūku, tomēr pilda tādu kā brīdinājuma funkciju. Un visiedarbīgākie brīdinājumi ir nevis mums klasiski zināmie vecāku aizrādījumi bērniem: "Nelien pie plīts, apdedzināsies!", bet gan tādi,  kas parāda aisbergu visā tā krāšņumā.  Brīdinājumi, kuri ataino ne tikai redzamo daļu, ko pamanījuši visi, kas ir informēti par notikušo sadursmi un katastrofu, bet arī nebūt ne tik viegli saskatāmo, zem ūdens paslēpto leduskalnu. Mālinas Džolito Pēšsones romānā "Plūstošās smiltis" ir iedziļinājusies un no sirds pacentusies parādīt komplicēta vidusskolas slaktiņa - skolēnu masu slepkavības - neredzamo daļu.

Grāmatas galvenā varone ir cietuma kamerā dienas aizvadošā jauniete Maja, kura mums stāsta par savu mācību gadu vidusskolas pēdējā klasē. Maja ir kritiski domājoša, asprātīga un ciniska meitene, kas samērā agrā vecumā izprot, kā funkcionē pasaule, ko no tās gaidīt un kādu rīcību no viņas sagaida apkārtējie. Meitenei ir labi situēti vecāki, mazākā māsa un vectēvs, labākā draudzene un samērā labas attiecības ar klasesbiedriem - visa viņas dzīvē it kā ir gana, vienlaikus, salīdzinot ar filmu vai romānu varoņu ikdienu, tā varbūt šķiet tāda samērā vienkārša, paredzama ikdiena. Negaidīti viņas klasē sāk mācīties noslēpumainais, pievilcīgais puisis Sebastians, par kuru Maja sapņo jau kopš bērnības, un - pārsteigums - Sebastians arī ir ieskatījies Majā un pats uzsāk ar viņu romantiskas attiecības. Cik skaisti, varētu domāt, ja Pēšsone būtu vēlējusies radīt Stefānijas Meieres "Krēslai" līdzīgu daiļdarbu, taču nekādus naivam mīlestības scenārijam "Princis iemīlējās Pelnrušķītē" līdzīgus pavērsienus šajā romānā tomēr nesagaidīsim.  Tāpēc, ka realitāte ir citāda un prinči izvēlas pelnrušķītes tikai tajā gadījumā, ja pelnrušķītes par to samaksā.

Stāstot no jaunas meitenes perspektīvas, "Plūstošās smiltis" aizraujošā veidā šķetina sabiedrības, skolu sistēmu un ģimeņu noslēpumus, skarot vairākus līmeņus vienlaicīgi - gan bērnu un vecāku attiecības, gan pusaudžu psiholoģiju, gan šķiru attiecības un imigrācijas tematiku. Romāns niansēti iemieso pusaudžu/jauniešu vecumam raksturīgo trauslo,  mikroskopisko pārliecību par sevi, saviem lēmumiem un rīcībām.  Galvenās varones identitāte 370 lappušu garumā mainās no ciniskas un aukstasinīgas apkārtējās vides novērotājas uz dzīvi un cilvēkus mīlošu, apmaldījušos meiteni. Majas varoni ir ļoti interesanti "lasīt" tieši pretrunīguma un daudzo iekšējo konfliktu dēļ. Man bija interesanti sekot līdzi arī tam, kā meitene pakāpeniski apaug ar patoloģisku vainas apziņu, uz ko vedina neveselīgās attiecības, kurās meitene ir iesaistījusies.

"Plūstošās smiltis" ir gan aizraujoša un ievelkoša lasāmviela, gan arī trauksmes zvans, kas norāda uz to, cik būtiski ir, lai mēs - pieaugušie un bērni, iemācītos savā starpā sarunāties. Nevis vienkārši parunāties un papļāpāt, bet gan sarunāties par to, kas mūs iepriecina, apbēdina, biedē, sadusmo un sanikno, kas aizskar mūs dziļi personiski - par tām īstajām emocijām, kuras nedrīkstam ignorēt. Kuras jāpamana līdz brīdim, kad tās sāk pārvērst apkārtni par kara lauku.

Smieklu krunciņas Maranas sejā

Rudens ir gadalaiks, kad ļoti gribas noslēpties. Ne tikai ietīties siltā pledā vai aizslēgties biezā kapučjakā, tādā veidā maskējoties un aizsargājoties no šķietami bezgalīgā lietus, brāzmaina vēja un arvien lielākos apjomos uzglūnošās tumsas, bet arī noslēpties no visas pasaules, ļaujoties personiskām, intravertām dīvainībām un aizrautībām. Narinē Abgarjanas grāmatā “No debesīm nokrita trīs āboli” aprakstītais Maranas ciems ir tieši tāda - savrupa un no pārējās pasaules noslēgta vieta, kurā patverties. Šīs nomales iedzīvotāju sīkstums un vienlaikus sirds siltums, īgnums un īpatnējā mīlestība pret dzīvi liek brīnīties, dažkārt skaļi smieties, bet dažreiz - empātiski nopūsties, sekojot dzīves straujajiem un nereti nesaudzīgajiem varoņu dzīves ceļa pagriezieniem.

Grāmatas autore piedāvā sulīgus un piesātinātus ciemata varoņu dzīvesstāstu aprakstus, vienlaikus aicinot gan just tiem līdzi, gan pasmaidīt par šo nomali, kas veidojusies kā "valsts valstī", kurā cilvēki joprojām dzīvo pēc nerakstītiem likumiem. Maranas ciema tirgū iedzīvotāji vēl aizvien apmainās ar precēm, neizmantojot naudu, ārstējas ar zāļu tējām un izvairās apmeklēt ārstus, kas, viņuprāt, veselībai var nodarīt lielāku ļaunumu nekā ilgstoša neārstēšanās. Maģiskā domāšana un māņticība Maranā spēlē nozīmīgu lomu, un dažkārt tā varoņiem ļauj izdarīt neapstrīdamus secinājumus par pasaules lietu kārtību. Grāmatā aprakstīts ne mazums patiešām ļoti komisku situāciju, piemēram, atejas piedzīvojums ar rauga mīklu un epizode par nelaiķa kurpēm, ko sīkāk neaprakstīšu. Šīs situācijas liekas ļoti atbilstošas konkrētās vietas raksturam - tās it kā iezīmē smieklu krunciņas ciemata sejā. Lasot romānu var just, ka Narinē Abgarjana ir iemīļojusi gandrīz visus savas grāmatas varoņus - arī dažubrīd grāmatai raksturīgā pasmiešanās par tiem ir drīzāk labvēlīga, nevis ņirdzīga.   

Jāatzīmē, ka grāmatai raksturīgi gari varoņu likteņu un dažādu notikumu (bada gadi, karš u.c.) apraksti, kas dažbrīd aizved lasītāju prom no galvenajam sižetiskajām līnijām, veidojot sazarojumu ap to. Tas no vienas puses ir mulsinoši, bet no otras - ļauj labāk iepazīties ar autores uzbūvēto pasauli un izgaršot tās nianses.

Maranas varoņi spītīgi turas pie ierastās dzīves kārtības, saglabājot savu autentiskumu, savrupību un noslēgtību un tādā veidā diemžēl arī nenovēršami izmirstot. "No debesīm nokrita trīs āboli", manuprāt, ir viena no šī gada spilgtākajām un emocionāli siltākajām grāmatām, kas turklāt var lepoties arī ar māksliniecisku un ļoti baudāmu vizuālo noformējumu.