svētdiena, 2019. gada 8. decembris

Kas tik te nenotiek


Šī gada rudenī apgādā "Jānis Roze" iznāca kāda jauna latviešu rakstnieka debijas grāmata, ko droši vien var aplūkot kā pārsteigumu pašmāju literārajā ainavā. Žurnāla "Rīgas Laiks" šifrētājs Rvīns Varde iepriekš sevi spilgti pieteicis internetžurnālā "Satori", publicējot neparastu īsprozu, kurā nevar nepamanīt autora novērotāja talantu, kas mijas ar ironisku iztēli. 

Lai vismaz mēģinātu raksturot grāmatu "Kas te notiek", no sākuma būtu jācenšas saprast - "kas tas vispār ir?" Grāmatas otrais vāks skaidrojoši vēsta - "dokumentālas īsprozas skices", kas "atspoguļo autora atmiņas, novērojumus un refleksijas", un jāpiekrīt, ka autora īsos, radošos uzplaiksnījumus radīt palīdzējusi neapšaubāmi vērīga acs. Vienlaikus viņš ir licis lietā gana daudz iztēles un tās paņēmienus, radot bieži vien pilnīgi negaidītus aprakstīto situāciju atrisinājumus. Papildus jau minētajam Rvīns izmanto neparastus salīdzinājumus, ko gribas citēt ("cilvēki, kurus diena saberza piestā kā dažādu krāsu piparus", "asfalta seja bija neskaitāmu rētu izvagota, kā hokeja vārtsargam, pirms izgudroja aizsargsietu"), uzskaitījumus, dažādus sižetiskus pavērsienus (jā, to var panākt arī vienas atkāpes rāmjos).

Daži no aprakstītajiem tēliem rada lirisku noskaņu, it kā autors neapzināti būtu centies veidot savdabīgu tiltu starp prozu un dzeju:
"...man palūdza nopirkt visparastākos melnos diegus. (..) Jā, tos visvis, kas ir vienkārši kā nagla, kā burts o, kā sāls. Jo kuram tad vajag tos sarežģītos diegus, kuri ir kā grūti atbildami jautājumi. Tie naktīs neguļ, domā par filozofiju, izgudro pašindulgējošas teorijas, ir pretrunīgi, paradoksāli, un pat spolītē tos satīt nevar, tikai haotiskā, ligzdveidīgā murskulī iegrūst šūplādē".

No vienas puses radītas īsskices ir trāpīgi novērojumi, kas atšķaidīti ar neprognozējamas iztēles pavedieniem - tie arī ir instrumenti, ko autors izmanto biezā slānī. Turklāt, atrisinājumi bieži vien aizved pilnīgi negaidītā virzienā, bieži vien tie ir jautājumi vai šķietami teikumi, kas ir pilnīgi nevietā - mulsinoši nobeigumi, kas liek uzdot grāmatas nosaukumā ietverto jautājumu, kuram, starp citu, atbilstoši autora izvēlētajam stilam, nav jautājuma zīmes. Šķiet, ka tieši tāds arī ir autora mērķis - pārsteigt, mulsināt, reizēm šķietami mazliet vazāt lasītāju aiz deguna.  

Grāmatas nobeigumā prātā it kā ienāk jautājums "bet kāpēc tas viss?" un vai šie īsie, no dzīves izrautie gabaliņi nebūtu pelnījuši izaugt līdz pilnmiesīgam materiālam, kurā darbotos daudzšķautņaini, interesanti varoņi un notiktu jēgpilna sižeta notikumu attīstība? Jāatzīst - lai arī autora izvēlētās ainas neizaug par kaut ko lielāku, tās neapšaubāmi ir talantīgi aprakstītas. Autora mērķis šoreiz ir bijis cits un varbūt, ka tā tam vienkārši jānotiek, un "Kas te notiek" ir gluži kā dzīve, kas neizskaidrojami turpinās no vienas haotiskas un neparedzamas minūtes nākamajā.

pirmdiena, 2019. gada 18. novembris

Zemūdens kaislības


Ramona Indriksone latviešu literatūras ainavā debitēja šogad ar stāstu krājumu "Pāris metru zem ūdens". Līdz šim autorei bijušas daudzas publikācijas periodikā, par kurām saņēmusi arī atzinības - Latvijas Radio 5 raidījumā pat ieguvusi labākā jaunā rakstnieka balvu. Iegūglējot autores vārdu, neko daudz ārpus uzrakstītajiem daiļdarbiem plašā interneta enciklopēdija par jauno prozaiķi neatklāj, vien to, ka autore strādājusi sociālajā dienestā, kura vide, iespējams, varētu būt impulss vairākiem stāstā atrodamajiem varoņiem (bet tas ir vienīgi mans minējums).

Ramonas personāži lielākoties ir sarežģīti varoņi, nereti - dzīves pabērni (dažādi sociālo dienestu klienti, fiziski un/vai garīgi novārdzināti, atkarību mākti cilvēki u.c.). Tās ne vienmēr ir stāstu centrālās personas, tomēr (lai arī neilgu laika posmu) spēlē nozīmīgas lomas citu varoņu pieaugšanā vai pasaules uztverē.

Autorei patīk ieintriģēt lasītāju -  vairākos stāstos sižets tiek palēnām kāpināts, noticot, ka tūliņ, tūliņ notiks kaut kas liels, jauks vai tieši otrādi - dramatisks, taču finālā situācijas atrisinās pašas no sevis un ne tādā veidā, kā lasītājs varētu būt paredzējis. No vienas puses tas ir mulsinoši, tomēr vienlaikus šīs sižetiskās līnijas ir ļoti tuvas dzīvei "parastajai", kurā mēs bieži gaidām, ceram, prāta apvāršņos fantazējam par aizraujošiem, skaistiem pavērsieniem vai tieši otrādi - baiļojamies par sliktāko iespējamo scenāriju, kamēr realitāte piedāvā minimālas un reizēm pat knapi nojaušamas izmaiņas.

Mani personīgi visvairāk aizkustināja stāsts "Vēstule", kas vēsta par divu tik dažādu cilvēku cerībām un rūgto vilšanos. Jauna, dzīves gaidu un trīsu pilna meitene satiekas ar sirgstošu pusmūža vecuma vīrieti. Abus saista epistulāra pieķeršanās, kas vienam, satiekoties realitātē, kļūst stiprāka, kamēr otrai - atbilstoši vecumam, interesēm un vēlmēm - izirst. Manuprāt, Ramonai īpaši labi padodas aprakstīt tieši jaunu cilvēku izjūtas - mulsumu, neizpratni, noliegumu, ko var nolasīt gan jau minētajā "Vēstulē", gan "Plestiķī", gan "Kāpnēs", gan "Fikcijā". Kopumā "Pāris metru zem ūdens" atstāj rūpīgi izstrādāta, pārdomāta īsprozas krājuma iespaidu, kas, kā jau minēts uz grāmatas otrā vāka, zināmā mērā turpina Daces Vīgantes un Janas Egles iesākot daiļdarbu tradīciju latviešu literatūrā.

otrdiena, 2019. gada 17. septembris

Kakapo liktenis



Somu prozaiķes Rītas Jalonenas romāna “Skaidrums” tapšanu iedvesmojis jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas dzīvesstāsts. Lai arī autore it kā rakstījusi par Dženetu, viņa atzīst, ka romāns ir izdevies arī gana personisks. Tieši tā es izjūtu šo vēstījumu - kā ļoti personisku, poētisku upi, kurā dažkārt autore iegremdē dziļi - līdz ausu galiem, bet citreiz ļauj mierīgi pastaigāties tās krastā un vērot tajā peldošās neparastās zivis un vijīgās ūdenszāles. 

Kādā Jaunzēlandes ciematā dzīvo meitene ar spriganu, nesavaldāmu iztēli, kas spītīgi laužas ārā un ir jāizpauž vārdos. Diemžēl daļu no savas dzīves viņas iztēle tiek iesprostota psihiatriskās slimnīcas sienās. Bieži, vairāk nekā 200 reizes tā tiek iemidzināta ar elektrošoka palīdzību.

Lasāmviela plūdeni pāriet no viena laikposma uz otru, pārmijus atsaucot atmiņā te smeldzīgas vai nostalģiskas bērnības ainas ar mammu, māsām vai brāli, te sāpju pilnās ieslodzījuma dienas psihiatriskajā slimnīcā. 

Reizēm stāsts plūst harmoniski, bet tad pēkšņi to aprauj kaut kādas šokējošas ainas, piemēram, koka zari, kuros ir pakārti kaķēni,  vai ārsta pēkšņi izteiktais “mums drīz vien bija plānots jums veikt lobotomiju”. Tas iedarbojas kā strāvas sitiens un atmodina lasītāju, ļaujot ar interesi sekot tālākām galvenās varones gaitām. Atsevišķās epizodēs ir grūti nolasīt, kas ir īstenībā, bet kas - vien autores fantāzija- notiekošais ir vien nojaušams.

Interesanta ir metafora par izārdīto jakas piedurkni - galvenā varone savas dzīves lūzumpunktos izārda piedurknes savām jakām, tādejādi it kā simbolizējot pašas izirušo realitāti. Metaforiska ir arī līdzība par putna kakapo likteni - mazs kartona gabaliņš, ko galvenā varone atrod aiz drēbju skapja stūra dēļa grāmatas beigās, ir daiļdarba pēdējais pilnasinīgais piliens. Eksotiskais putns - gluži tāpat kā Dženeta - ir izdzīvojis, ir izglābies. Bērnības sapnis nav iznīcināts, lai arī to nosargāt nav bijis viegli.

Lai arī stāsts, kas visnotaļ tipiski skandināvu literatūrai, kopumā ir gana smeldzīgs un brīžiem pat apdullinošs, pēdējo lappusi izlasot, pakrūtē ir viegli. “Skaidrums” noteikti ierindosies manā plauktā kā viena no šī gada grāmatām - favorītēm. 

pirmdiena, 2019. gada 12. augusts

Kaislīgo un pievilto zeme


Harkiva jeb mūsdienu Mezopotāmija ir pilsēta, kurā satiekas mīļotie un piekrāptie, atrastie un pazaudētie, apmātie un prātu iztērējušie, kurus aizdedzinājusi kaislības un (nereti) neatbildētas mīlestības dzīvā uguns.

Lai arī spriežot pēc Serhija Žadana grāmatas muguras vāka varētu domāt, ka "Mezopotāmija" ir mīlestības romāns, mana sievišķā pasaules uztvere liek domāt, ka daudz lielākā mērā grāmatas stāstos manifestētas kaislības jūtas. Praktiski visi grāmatas galvenie varoņi ir vīrieši, kas tādā vai citādā veidā apdzied savas jūtas pret vienu vai vairākām liktenīgajām sievietēm.

"Mezopotāmijas" varoņi ir sieviešu apburti - kāda nepārvarama vara liek tiem ilgoties pēc izraudzītajām sirdsdāmām tik gaidpilni kā latvietim pēc vasaras saules. Viņu  neremdināmās ilgas kļūst par galveno dzīves vadmotīvu, alkas pēc konkrētu sieviešu uzmanības, klātbūtnes un iegūšanas kļūst par nozīmīgu stimulu, piešķirot visai pārējai pasaulei fona nokrāsu.

Deviņos ilgpilnos stāstos Žadans niansēti atklāj vīriešu maigo skarbumu. Interesanta ir arī grāmatas otra daļa - tie ir ilgu un spēka pilni dzejoļi, kuros autors atklāj savu lirisko pusi. Viņa liriskais “es” ir kaislīgs un vīrišķīgi varonīgs: 

“Un arī pēc tam manī tik daudz mīlestības atlicis, 
Ka es varētu mēri apstādināt pie pilsētas mūriem.” (275.lpp.) 

“Mēs ceļam šo ceļu starp nošķirtām pilsētām, 
Mēs ceļam to svelmē un sniega puteņos bruģējam,
Sasaucamies miglā balsīm spēcīgām
Un uz naida un cigaretēm nenieka neietaupām.” (281.lpp.)

Serhijs Žadans Harkivas vīriešu jūtu kāpumu un kritumu intensitāti apraksta spilgti. Viņu rīcība - dažkārt ļoti nobriedusi un drosmīga, dažkārt - izcili bērnišķīga, tomēr reti kad - gļēva,  reizēm šķiet neprātīga, taču tai gribas just līdzi. Ar savām sāpēm grāmatas varoņi cīnās “vīrišķīgi” un austrumu Eiropas temperamentam atbilstoši - uzticot tās pudelei vai (nepieciešamības gadījumā) liekot lietā dūres. Katrs Žadana stāsts ir kā spilgta detaļa no eksotiskas post-padomju rotaslietas - kopā “uzvērti” tie veido vienu krāsainu un atmiņā paliekošu veselumu. 

pirmdiena, 2019. gada 20. maijs

Labu apetīti!


Hermans Kohs ir radījis provokatīvu darbu, kas katrā nākamajā nodaļā izaicina lasītāju ar jautājumu - vai "ēdīsi" vēl? Vai ar "pamatēdienu" būs gana, vai tomēr izvēlēsies nobaudīt arī "desertu"? Romāns "Vakariņas" ataino neikdienišķus vecākus, kuru mērķa sasniegšanai itin visi līdzekļi ir labi. Viņu mērķis ir glābt savus bērnus no pašu radītā ļaunuma sekām.

"Vakariņas" sākas nevainīgi, vedinot domāt, ka tas būs vēstījums par divām ģimenēm, kurām atbilstoši nerakstītiem likumiem ir jāsatiekas smalkā restorānā reizi mēnesī vai divos, lai patērzētu par atvaļinājumu plāniem, redzētajām filmām un bērnu gaitām skolā. Ātri kļūst nolasāms, ka šo ģimeņu starpā ir gadu gaitā milzuši dažādi konflikti, tomēr - kurā gan ģimenē nav gadījies tā, ka cilvēki sanāk kopā ģimenes svētkos vai vēl biežāk, aiz pieklājības izteiksmes un ar gariem zobiem maskējot savu patieso attieksmi pret kādu no ģimenes locekļiem?

Iesākumā domāju, ka grāmata paredzēta kā satīra par augstākās sabiedrības dzīves problēmām, un identificēšanās ar galveno varoni par spīti viņa pasīvi agresīvajai izteiksmei bija salīdzinoši viegla, tomēr, virzoties tālāk pa nodaļām, empātija pret varoņiem pamazām izsīka un to aizvietoja neizpratne par notiekošo. Vai notiekošais ir īsts? Vai cilvēki tiešām tā varētu rīkoties? Droši vien, ka varētu gan.
Intervijā laikrakstam "Konteksts" grāmatas autors norāda "Dzīvē lielākā daļa cilvēku, kuri rīkojas nepareizi, nesaņem sodu. Vienīgie soģi ir viņi paši, ja apzinās nodarīto ļaunumu". Diezgan pesimistiska atklāsme, lai arī, iespējams, visai patiesa.

Jāpiemin, ka grāmatā ir aprakstītas diezgan interesantas galvenā varoņa pārdomas un secinājumi. Tās ir strīdīgas, ne vienmēr pieņemamas idejas, bet visādā ziņā ir aizraujoši sekot viņa domu gaitai un pieņēmumiem. Lai arī grāmatas atrisinājums nesniedz atvieglojumu (jo ar varoņiem īsti neizdodas identificēties, tāpēc arī just līdzi viņiem nav vienkārši), "Vakariņas" notur savā varā no sākuma līdz pēdējai lappusei.  

pirmdiena, 2019. gada 15. aprīlis

Mazais lielais iekšējais bērns


"Iekšējā bērna" jēdziens pēdējā laikā tiek arvien biežāk piesaukts publiskajā telpā - tas izskan gan psiholoģijas žurnālos, gan grāmatās, bet ģimenes psiholoģijas centrs "LĪNA" interesentiem pat piedāvā terapeitisku grupu "Ceļojums pie iekšējā bērna". Kas īsti ir tas mazais, niķīgais ķipars, kas īgņojas un pieprasa uzmanību ikreiz, kad sastopas ar netīkamu, biedējoši bērnības pieredzei līdzīgu atgadījumu? Vai ar to ir iespējams iepazīties, to izprast un pat sadraudzēties?
Nesen sadarbībā ar Zvaigzne ABC manās rokās nonāca terapeita Džona Bredšova grāmata "Atgriešanās pie sevis. Sava iekšējā bērna atgūšana un dziedēšana". Iepriekš jau biju lasījusi ļoti vērtīgu terapeitu Džona Frīla un Lindas Frīlas grāmatu "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi", kurā izanalizēti disfunkcionālu ģimeņu modeļi. Džona Bredšova grāmata pieskaras līdzīgiem jēdzieniem un to iztirzāšanai, vētījot dažādus bērna attīstības posmus - zīdaiņa, mazbērna, pirmsskolas, skolas vecuma un agras jaunības laiku.

Bredšova aprakstītais "ievainotais iekšējais bērns" ir tas pats "pieaugušais bērns", kas neapzināti pieauguša cilvēka ķermenī nēsā mazu cilvēku, kura vajadzības kaut kādā nozīmīgā dzīves posmā netika pamanītas un/vai  apmierinātas. Grāmatas mērķis nav meklēt skabargas vai baļķus vecāku, skolotāju un citu bērnam nozīmīgu cilvēku rīcībās, bet gan izprast nu jau pieaugušā bērna disfunkcionālo rīcību iemeslus (šajā gadījumā tās var būt daudzas un dažādas - ķīmisku vielu, attiecību u.c. veida atkarības, perfekcionisms, agresija, vēlme visu kontrolēt u.tml.) un mazināt tās. Viens no galvenajiem atzinumiem balstās uz pamatdomu, ka ģimenes, kurās pieaugušie neapzinās un ignorē paši savu "ievainoto iekšējo bērnu", vecāki nodod savu sāpju un ciešanu pieredzi bērniem. Atvases no vecākiem mantojumā saņem ne tikai vizuālās iezīmes un iedzimto veselību vai slimības, prasmes, gudrību un noteiktus rīcības modeļus, bet arī sāpīgu pasaules uztveri.
Līdzīga atziņa pieejama arī citos psiholoģijas izdevumos, taču Bredšovs lasītājam papildus piedāvā arī vairākus nozīmīgus praktiskus uzdevumus, kurus pacietīgi un mērķtiecīgi pildot, var satikt savu iekšējo bērnu. Tie ir dažādi testi, kas palīdz identificēt ievainotā bērna "vecumu" , vēstuļu rakstīšana un citi rakstiski paņēmieni, vairākas iedvesmojošas meditācijas.
Grāmata būs noderīga ikvienam, kas vēlas sastapties ar savu nereti novārtā atstāto iekšējo bērnu. Jo īpaši šī lasāmviela noderēs apņēmīgajiem, kas ne tikai vēlas paplašināt teorētiskās zināšanas par sevi un psiholoģiju, bet arī pilnveidoties, praktiski pildot dažādos Bredšova piedāvātos paņēmienus un uzdevumus.

sestdiena, 2019. gada 2. marts

Nejaušība zem likteņa maskas


Izlasot grāmatu “Vientulības gals” domāju ne tik daudz par vientulības izjūtu, kas, protams, ir klātesoša daudzās grāmatas lappusēs, bet vairāk par traģisku notikumu nozīmi cilvēku dzīvēs. Šī tēma vietām pavīd arī divu galveno varoņu - Žila un Alvas sarunās, kad viņi atceras savu bērnību un raizējas par to, ka nelaimes ēna tiem turpinās sekot dzīves garumā. Šajās sarunās var just viņu šaubas par iespēju kādreiz justies patiešām drošiem attiecībā uz savu dzīvi.
Grāmatas galvenie varoņi - Žils un Alva - ir apzīmogoti ar nelaimīgas bērnības sekām. Visu dzīvi viņus vajā agrā vecumā piedzīvotais, no kā viņi cenšas aizbēgt. Arī no labā – tikai tādēļ, lai neiegūtu jaunas, sāpīgas traumas. Vienlaikus, jāatzīmē, ka bēdīgi apzīmogotie šīs grāmatas varoņi sirds dziļumos alkst izjust siltumu, pieķeršanos un mīļumu.
Autors ir empātisks pret saviem varoņiem, ļaujot vien nojaust, kā būtu turpinājušās trīs bērnu dzīves, ja liktenis nebūtu pārcirtis ģimenes laimīgo pavedienu. Pārrakstīšanas vērti un terapeitiski ir gan atsevišķi citāti, gan nu jau pieaugušo bērnu sarunas. (“Sarežģīta bērnība ir kā neredzams ienaidnieks. Nekad nevar zināt, kad tā tevi sitīs” (106.lpp.), “Es noņēmu liktenim masku no sejas un atradu zem tās tikai nejaušību" un citi).

“Vientulības gals” stāsta arī par nožēlu pēc izdarītā vai neizdarītā, kas atstāj ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Par spīti smagajiem aprakstītajiem notikumiem, grāmata ir viegli lasāma, viegli uztverama un šķiet gana harmoniska lasāmviela. Vienlaikus rodas izjūta, ka autors neapzināti ir centies mazliet distancēties no grāmatā piedzīvotās nepatīkamās pieredzes, radot ilūziju, ka viss varoņu piedzīvotais neatstāj lielus nospiedumus viņu pasaules uztverē un ikdienā. Piemēram, Velss ir izvairījies aprakstīt Alvas un Žila pārdzīvojumus pēc Romanova bojāejas. Tas ir mazliet mulsinoši un šķiet, ka grāmata būtu bijusi interesantāka, ja autors ļautos dziļākiem pārdzīvojumiem un dilemmām, ko grāmatas varoņi noteikti būtu izjutuši reālajā dzīvē.

svētdiena, 2019. gada 20. janvāris

Humora bruņās


Cik lielā mērā bērns ir atbildīgs par savu vecāku laimi vai postu? Un kādu iemeslu dēļ cilvēks var dzīves garumā valkāt smacējošu vainas apziņu? Šie un daudzi citi neērti jautājumi man nāk prātā, izlasot Dāvida Grosmana grāmatu "Bārā ienāk zirgs".

"Bārā ienāk zirgs" sižetiski ir veidota kā stendaps jeb stāvizrāde. Skatītāju priekšā iznāk sīciņa auguma komiķis Dovs Grišteins jeb Dovale, kurš gatavojas izklaidēt sapulcējušos nepacietīgos viesus ar vienu no savām labākajām izrādēm. Turklāt uz stendapu viņš ir uzaicinājis arī kādu bērnības draugu, ar kuru ceļi nav mijušies gadiem. Vienā liktenīgā brīdī Dovale izlemj, ka izrāde nesekos savu ierasto gaitu - šoreiz viņš grib pārsteigt publiku ne tikai ar brīžiem smieklīgiem, brīžiem - rasistiskiem un kaitinošajiem jokiem- šoreiz viņš grib auditorijai pastāstīt kaut ko ļoti personisku. Ne visi izturēs izrādi līdz galam, bet stāsts, protams, par tiem, kuri izturēs.

Nebiju gaidījusi, ka šī grāmata tik ļoti mani aizkustinās. Gan sāpinot, gan vienlaikus dziedējot. Dovale šķiet neprognozējams, brīžiem stāsta izklāsts ir mokošs, brīžiem varonis ir kaitinošs un riebīgs, citkārt - asprātīgs, bet, tuvojoties romāna izskaņai, ar personiskā stāsta starpniecību Dovale kļūst arvien tuvāks un mīļāks. Vainas apziņa šķietami caurauž šī mazā, sevi un cilvēkus gan mīlošā, gan nīstošā, pretrunīgā varoņa dzīvi. Caur viena varoņa stāstu grāmata uzreiz skar vairākus līmeņus - pieminot holokaustu piedzīvojušo cilvēku sadragātos likteņus, viņu nespēju pielāgoties ikdienišķajai pasaulei un tikt galā ar ikdienas pienākumiem. Grāmata runā arī par to, ka bērni, kuru vecāki nespēj uzņemties atbildību par savām atvasēm, neviļus paši ieņem vecāku lomu - darot visu, lai ieraudzītu smaidu savu tuvāko cilvēku sejās.

Autors ievij tekstā daudzas anekdotes, no kurām dažas tiešām ir ļoti smieklīgas, tomēr piefiksēju, ka spēju tikai pasmaidīt, jo visu izrādes laiku jūtu, ka tieku vesta iekšā "dziļākos ūdeņos". "Bārā ienāk zirgs" emocionālajā ziņā lasīt nav viegli, taču mazliet pārvarot  un dodoties pa stendapa lappusēm tālāk, var iegūt vērtīgu balvu: pieredzēt, kā galvenais varonis noloba sevi līdz pašai serdei. Un tur atklājas kaut kas sāpīgs, taču arī ļoti trausls un skaists.

ceturtdiena, 2019. gada 3. janvāris

Izdzīvošanas deja Sibīrijas sniegos


2.pasaules kara un arī pēckara masu deportāciju tēma ir samērā bieži atainota latviešu kultūrtelpā - gan kinematogrāfā ("Melānijas hronika", Dzintras Gekas filmas u.c.), gan literatūrā. Stindzinošus faktus par šo periodu esmu uzzinājusi arī, vairākkārt viesojoties Okupācijas muzeja telpās. Vēl viens mēģinājums izprast necilvēcīgos dzīves apstākļus un dažādos izdzīvošanas mehānismus izsūtījumā bija Sandras Kalnietes grāmata "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos", kurā autore apraksta savu vecvecāku un vecāku, kā arī savas personīgās gaitas nometinājuma vietā.

Kā uz grāmatas otrā vāka raksta pati autore, grāmatas nosaukums atspoguļo kādu patiesu epizodi. Izvešanas priekšvakarā Sandras mammai tika uzdāvinātas jaunas, smalkas kurpes, kas kļuva par viņas vienīgajiem apaviem pirmajā izsūtījuma gadā. Autore piemin, ka kurpju tēls ir simbolisks, jo tajā trauslums apvienots ar rupju spēku - Sibīrijas īstenību. Grāmatas noslēgumā jāsecina, ka visu aprakstīto tēlu - gan autores pašaizliedzīgās vecmammas Emīlijas, gan atbildīgā vectēva Jāņa, gan viegli ievainojamās mammas Ligitas, gan jau karā traumētā tēva Aivara un viņa slimīgās mammas Mildas - izdzīvošanas alkas un pūliņi šķiet kā trīcošā rokrakstā ar zīmuli veiktas piezīmes uz nepielūdzamās mašinērijas grāmatas lapām. Tieši tik maza bija viņu iespēja ietekmēt savu turpmāko dzīves gaitu - sākot no nepamatotas izsūtīšanas uz attālajām, mežonīgajām nometinājuma vietām Sibīrijas plašumos, turpinot ar smago darbu, badu un slimībām, Sandras mammas Ligitas brīvlaišanu un  atkārtotu(!) izsūtīšanu*, ar Aivara un viņa mammas izsūtīšanu un noslēdzot ar Aivara un Ligitas iepazīšanos, precībām un meitiņas piedzimšanu.

Grāmata sākas ar vēsturisku ieskatu pēdējās pirmskara dienās, atgādinot par Molotova - Ribentropa paktu un turpinot ar 1940.gadā sekojošo valsts okupāciju, kurai seko pirmais izsūtīšanas vilnis. Autore daudz laika pavadījusi gan sarunās ar tuviniekiem, gan arī arhīvos, meklējot būtiskus vēsturiskus dokumentus - radinieku izsūtīšanas lietas, dažādas izziņas, specnometināto uzskaites apliecības un citu saistošo dokumentāciju. Grāmata papildināta arī ar Sibīrijas dzīvi ilustrējošām izsūtījuma fotogrāfijām. Šo darbu varētu dēvēt gandrīz par dokumentālu, ja vien ne atsevišķu atkāpju fiktīvais raksturs. Tajās var lasīt autores interpretāciju par to, ko viņas ģimenes locekļi tajā brīdī juta vai domāja (piemēram, 67.lpp. - grāmatas autores vectēva Jāņa izjūtas, vērojot Jāņu ugunskuru izsūtījumā).

Ja runā par izdzīvošanas paņēmieniem, tad viens no emocionālās izdzīvošanas paņēmieniem šādos apstākļos bija šausminošās pieredzes "izrakstīšana" no sevis ārā. Tāds bija Sandras mammas Ligitas terapeitiskais paņēmiens apcietinājuma laikā- vēstuļu rakstīšana viņas neeksistējošajam līgavainim.

Grāmatā ir aprakstītas arī gaišākas dienas, piemēram, interesanti sekot līdzi Aivara un Ligitas kāzu dienai un viņu sekojošajai, pieticīgajai sadzīvei, kas ar katru gadu tomēr palika mazliet labāka, jo Sandras vecāki par profesionāli izpildītu darbu saņēma  paaugstinājumus darba vietā, bet Aivars - arī iespēju izglītoties.

Autore aizkustinoši apraksta savus vecākus, piemēram, mammas ārējo pašpārliecību un iekšējo trauslumu. "Mammas ticība civilizētai dzīvei un atgriešanās brīnumam bija iracionāla, jo nekas apkārtējā īstenībā neliecināja, ka cerībām būtu jebkāds pamats. (..) Kad pienāca laiks manai pirmajai pretbaku potei, viņa neļāva serumu ieskrāpēt uz rokas, bet uzstāja, lai iegriezumus izdara uz kājas. Pārsteigtajai krievu medicīnas māsai mamma teica: "Manai meitai būs vajadzīgi skaisti pleci, jo reiz viņa valkās vakarkleitas!"" (220.lpp.) Lai arī ticība konkrētajā brīdī šķita iracionāla, cerētais tomēr piepildījās, un, sekojot politiskajam atkusnim, 1957. gadā Kalniešu ģimene atgriezās Latvijā.

"Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" sniedz visaptverošu, skarbu, tomēr vietumis arī cerību pilnu ieskatu vienas konkrētas ģimenes izsūtījuma gaitās. Lai arī šī vēsture ir rakstīta ar latviešu tautas ciešanām un ne vienmēr vēlamies iedziļināties šādos pārdzīvojumos, tā tomēr ir mūsu vēsture, kas ir jāzina un jāizprot, jo īpaši tādēļ, ka joprojām ir cilvēku grupas, kas labprāt gremdējas padomju perioda nostalģijā.

*Šie notikumi šķiet pilnīgs absurds, taču ir traģiska īstenība. Daudziem izsūtītajiem bērniem tika dāvātas cerības un iespējas atgriezties dzimtenē, ko viņi, protams,  nevilcinājās izmantot. Taču jau pēc neilga laikposma bez jebkāda nopietna iemesla tie atkal tika apcietināti, ieslodzīti vienās kamerās ar bandītiem un noziedzniekiem un pēc apcietinājuma atkārtoti sūtīti uz nometinājumu vietām.