Visi mūsu tarakāni

Decembra vidus. Iepirkšanās centros balsi jau pamatīgi iesildījusi Meraija Kerija ar "All I want for Christmas...", veikalu stendi pilni ar skaisti iesaiņotiem, taču ne vienmēr obligāti vajadzīgiem dāvanu štruntiņiem, koķetas lampiņas mirkšķina pilsētas kokos un logos un kaut kur visā šajā pirmssvētku maratonā lēni dzimst atskārta, ka pavisam drīz būtu jāsākas vieniem no gada sirsnīgākajiem svētkiem. Šajā pirmssvētku drudzī ļoti gribētos vismaz uz īsu brīdi apstādināt laiku un iegremdēties... pašai sevī. Šim mērķim izvēlējos nupat Zvaigznes ABC apgādā iznākušo Zanes Zustas un Diānas Zandes grāmatu "Tarakāni manā galvā".

Varbūt tas skanēs kā stereotipisks vispārinājums, tomēr domāju, ka gandrīz katrai sievietei ir ļoti daudz un dažādi vīriešu dzimtes "draugi", kurus dažkārt smīnot dēvējam arī par tarakāniem. Daži no tiem ir untumaini un kašķīgi, citi ir bezcerīgi un depresīvi, vēl citi - aizvainoti un histēriski. Visi šie draudziņi mājo mūsu galvās un priecīgi sadevušies rokās rīko koncertus ikreiz, kad atsakāmies no apzinātas savu jūtu un emociju uztveršanas.

Grāmatas autore, žurnāliste Zane Zusta piecpadsmit asprātīgos, dzīvīgos stāstos ieskicē dažādu sieviešu dzīves ainiņas, bet psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande katrai grāmatas varonei un aprakstītajai situācijai ir veltījusi empātisku vēstuli, kas sniedz gan mierinājumu, gan arī pamudinājumu rīkoties. Diānas labvēlīgā, iejūtīgā un vienlaikus atklātā balss maigā veidā "diagnosticē" un atgādina katrai no mums, cik daudzas un dažādas ir mūsu iespējas un izvēles. Svarīgi ir visas šīs iespējas apzināties un atšķirt patiešām nepieciešamo no vēlamā un reālo no izfantazētā.

Man ļoti patika šī grāmata, un neliegšos - es tajā atradu daudzus "savējos". Tā bija iespēja gan paskatīties uz sevi no malas, gan pasmieties un mazliet pažēlot savu iekšējo bērnu, bet, kas ir vēl būtiskāk - tā ir iespēja arī padomāt, kā ar iegūto informāciju rīkoties turpmāk. Skaidrs, ka radikālas kustības, izlasot šo grāmatu, nav jāveic - zināms taču, ka netrenēts cilvēks, kurš pēkšņi izlemj skriet maratonu, ātri vien var pārpūlēties un gūt negribētas traumas. To atgādina arī pati Diāna, piemēram, stāsta "Grābekļu paradīzē jeb "sūdu vai kūku"?" vēstulē draudzīgi brīdinot epizodes varoni, kas apjautusi savu kļūdaino rīcību, grib pārsteigties un pēkšņi rīkoties diametrāli pretēji savam ierastajam rīcības modelim.

Veselīgāk ir tomēr sākt pamazām. "Uzzīmēt" (lasi - aprakstīt) savus tarakānus blociņā, atzīmēt, kas tiem ir raksturīgs, kādās dzīves situācijās tie pēkšņi sāk parādīties. Parasti tas notiek tumsā (atceros, kad dzīvoju kopmītnēs, pārīti reālu tarakānu bijām ar draudzenēm pieķērušas naktī, pēkšņi ieslēdzot gaismu). Lūk, tā jau ir viena daļa no atbildes. Ieslēgt gaismu jeb "apzinātību". Apzināties savas emocijas - bailes, vainas izjūtu, kaunu, dusmas - un saprast, no kurienes tām aug kājas. Un pamazām, arvien biežāk novērot nelūgtos viesus. Novērošana palīdz tos pamanīt ātrāk un, kā saka pati grāmatas autore, "ja tarakāni zina, ka mēs viņus esam atraduši un vērojam, tie uzvedas kārtīgāk". Un tas jau ir ļoti daudz.

Jebkurš varētu būt Maja

Ir tādas grāmatas, kas varbūt ir rakstītas ar pavisam citu nolūku, tomēr pilda tādu kā brīdinājuma funkciju. Un visiedarbīgākie brīdinājumi ir nevis mums klasiski zināmie vecāku aizrādījumi bērniem: "Nelien pie plīts, apdedzināsies!", bet gan tādi,  kas parāda aisbergu visā tā krāšņumā.  Brīdinājumi, kuri ataino ne tikai redzamo daļu, ko pamanījuši visi, kas ir informēti par notikušo sadursmi un katastrofu, bet arī nebūt ne tik viegli saskatāmo, zem ūdens paslēpto leduskalnu. Mālinas Džolito Pēšsones romānā "Plūstošās smiltis" ir iedziļinājusies un no sirds pacentusies parādīt komplicēta vidusskolas slaktiņa - skolēnu masu slepkavības - neredzamo daļu.

Grāmatas galvenā varone ir cietuma kamerā dienas aizvadošā jauniete Maja, kura mums stāsta par savu mācību gadu vidusskolas pēdējā klasē. Maja ir kritiski domājoša, asprātīga un ciniska meitene, kas samērā agrā vecumā izprot, kā funkcionē pasaule, ko no tās gaidīt un kādu rīcību no viņas sagaida apkārtējie. Meitenei ir labi situēti vecāki, mazākā māsa un vectēvs, labākā draudzene un samērā labas attiecības ar klasesbiedriem - visa viņas dzīvē it kā ir gana, vienlaikus, salīdzinot ar filmu vai romānu varoņu ikdienu, tā varbūt šķiet tāda samērā vienkārša, paredzama ikdiena. Negaidīti viņas klasē sāk mācīties noslēpumainais, pievilcīgais puisis Sebastians, par kuru Maja sapņo jau kopš bērnības, un - pārsteigums - Sebastians arī ir ieskatījies Majā un pats uzsāk ar viņu romantiskas attiecības. Cik skaisti, varētu domāt, ja Pēšsone būtu vēlējusies radīt Stefānijas Meieres "Krēslai" līdzīgu daiļdarbu, taču nekādus naivam mīlestības scenārijam "Princis iemīlējās Pelnrušķītē" līdzīgus pavērsienus šajā romānā tomēr nesagaidīsim.  Tāpēc, ka realitāte ir citāda un prinči izvēlas pelnrušķītes tikai tajā gadījumā, ja pelnrušķītes par to samaksā.

Stāstot no jaunas meitenes perspektīvas, "Plūstošās smiltis" aizraujošā veidā šķetina sabiedrības, skolu sistēmu un ģimeņu noslēpumus, skarot vairākus līmeņus vienlaicīgi - gan bērnu un vecāku attiecības, gan pusaudžu psiholoģiju, gan šķiru attiecības un imigrācijas tematiku. Romāns niansēti iemieso pusaudžu/jauniešu vecumam raksturīgo trauslo,  mikroskopisko pārliecību par sevi, saviem lēmumiem un rīcībām.  Galvenās varones identitāte 370 lappušu garumā mainās no ciniskas un aukstasinīgas apkārtējās vides novērotājas uz dzīvi un cilvēkus mīlošu, apmaldījušos meiteni. Majas varoni ir ļoti interesanti "lasīt" tieši pretrunīguma un daudzo iekšējo konfliktu dēļ. Man bija interesanti sekot līdzi arī tam, kā meitene pakāpeniski apaug ar patoloģisku vainas apziņu, uz ko vedina neveselīgās attiecības, kurās meitene ir iesaistījusies.

"Plūstošās smiltis" ir gan aizraujoša un ievelkoša lasāmviela, gan arī trauksmes zvans, kas norāda uz to, cik būtiski ir, lai mēs - pieaugušie un bērni, iemācītos savā starpā sarunāties. Nevis vienkārši parunāties un papļāpāt, bet gan sarunāties par to, kas mūs iepriecina, apbēdina, biedē, sadusmo un sanikno, kas aizskar mūs dziļi personiski - par tām īstajām emocijām, kuras nedrīkstam ignorēt. Kuras jāpamana līdz brīdim, kad tās sāk pārvērst apkārtni par kara lauku.

Smieklu krunciņas Maranas sejā

Rudens ir gadalaiks, kad ļoti gribas noslēpties. Ne tikai ietīties siltā pledā vai aizslēgties biezā kapučjakā, tādā veidā maskējoties un aizsargājoties no šķietami bezgalīgā lietus, brāzmaina vēja un arvien lielākos apjomos uzglūnošās tumsas, bet arī noslēpties no visas pasaules, ļaujoties personiskām, intravertām dīvainībām un aizrautībām. Narinē Abgarjanas grāmatā “No debesīm nokrita trīs āboli” aprakstītais Maranas ciems ir tieši tāda - savrupa un no pārējās pasaules noslēgta vieta, kurā patverties. Šīs nomales iedzīvotāju sīkstums un vienlaikus sirds siltums, īgnums un īpatnējā mīlestība pret dzīvi liek brīnīties, dažkārt skaļi smieties, bet dažreiz - empātiski nopūsties, sekojot dzīves straujajiem un nereti nesaudzīgajiem varoņu dzīves ceļa pagriezieniem.

Grāmatas autore piedāvā sulīgus un piesātinātus ciemata varoņu dzīvesstāstu aprakstus, vienlaikus aicinot gan just tiem līdzi, gan pasmaidīt par šo nomali, kas veidojusies kā "valsts valstī", kurā cilvēki joprojām dzīvo pēc nerakstītiem likumiem. Maranas ciema tirgū iedzīvotāji vēl aizvien apmainās ar precēm, neizmantojot naudu, ārstējas ar zāļu tējām un izvairās apmeklēt ārstus, kas, viņuprāt, veselībai var nodarīt lielāku ļaunumu nekā ilgstoša neārstēšanās. Maģiskā domāšana un māņticība Maranā spēlē nozīmīgu lomu, un dažkārt tā varoņiem ļauj izdarīt neapstrīdamus secinājumus par pasaules lietu kārtību. Grāmatā aprakstīts ne mazums patiešām ļoti komisku situāciju, piemēram, atejas piedzīvojums ar rauga mīklu un epizode par nelaiķa kurpēm, ko sīkāk neaprakstīšu. Šīs situācijas liekas ļoti atbilstošas konkrētās vietas raksturam - tās it kā iezīmē smieklu krunciņas ciemata sejā. Lasot romānu var just, ka Narinē Abgarjana ir iemīļojusi gandrīz visus savas grāmatas varoņus - arī dažubrīd grāmatai raksturīgā pasmiešanās par tiem ir drīzāk labvēlīga, nevis ņirdzīga.   

Jāatzīmē, ka grāmatai raksturīgi gari varoņu likteņu un dažādu notikumu (bada gadi, karš u.c.) apraksti, kas dažbrīd aizved lasītāju prom no galvenajam sižetiskajām līnijām, veidojot sazarojumu ap to. Tas no vienas puses ir mulsinoši, bet no otras - ļauj labāk iepazīties ar autores uzbūvēto pasauli un izgaršot tās nianses.

Maranas varoņi spītīgi turas pie ierastās dzīves kārtības, saglabājot savu autentiskumu, savrupību un noslēgtību un tādā veidā diemžēl arī nenovēršami izmirstot. "No debesīm nokrita trīs āboli", manuprāt, ir viena no šī gada spilgtākajām un emocionāli siltākajām grāmatām, kas turklāt var lepoties arī ar māksliniecisku un ļoti baudāmu vizuālo noformējumu.

Ceļojums pie sevis tuksnesī

Ir iznākusi (Latvijas mērogā noteikti) unikāla, līdz šim neuzrakstīta, taču mūsdienu cilvēkam ļoti vajadzīga, terapeitiska grāmata -  Ivetas Harija meitas "Vīna meditācija sievietei" ("Dienas Grāmata").

Man bija laimīga iespēja iepazīties ar Ivetu dažus mēnešus pirms grāmatas iznākšanas. Kopīgi piedalījāmies iedvesmojošā "Spiikiizi" grāmatu rakstīšanas projektā ("Pabeidz grāmatu 10 nedēļās"). Viņa jau pirmajā nedēļā nosūtīja projekta dalībniekiem vienu no saviem manuskriptiem. Jau no pirmajiem teikumiem biju uzrunāta līdz sirds dziļumiem un sapratu, ka manās rokas (lasi - datorā, Microsoft Word formāta dokumentā), bija savā ziņā revolucionāra lasāmviela, kas varētu palīdzēt daudziem cilvēkiem, kuri sirgt ar depresiju un dažāda rakstura atkarībām. Iveta grāmatā dalās savā personīgajā pieredzē. "Vīna meditācija sievietei" stāsta par to, ko nozīmē mācīties dzīvot ar "skaidru skatienu" un cīnīties ar iepriekšminētajiem stāvokļiem. Autore uzdrošinājusies izrakstīt no sevis ārā "elli"  un ir arī pietiekoši drosmīga, lai parādītos "kaila" mūsu visu priekšā.

Plašākā mērogā raugoties, šī grāmata ir vajadzīga ne tikai iepriekšminēto veselības problēmu nomocītajām, bet ikvienai sievietei. Iveta ļoti niansēti un dziļi jūt to, kas ir raksturīgs un tāpēc saprotams daudzām sievietēm Latvijā. Pirmkārt, tā ir nebeidzama vainas un pienākuma apziņa par to, ka nav pietiekoši laba un ka savu eksistenci ir nemitīgi jāpierāda, tā kā jāsaskaņo ar kādu - sak, redziet, te nu es esmu, es tik ļoti cenšos, lūdzu, apstipriniet, ka esmu iederīga šeit un šajā vietā. Autore raksta: "Nesen saņēmu atgādinājumu par šizofrēnisko programmu, kas bērnībā ieinstalēta gandrīz mums visiem. Tie ir divi pilnībā pretrunīgi apgalvojumi, kas būtu jāsasniedz katram (...) vispirms - esi tāds kā visi un neizcelies! Bet vienlaikus - esi arī vislabākais, jo tikai tā tu visiem patiksi un tevi mīlēs." (31.lpp.) Otrkārt, tā ir nebeidzamā nepieciešamība (nevis vēlme, kā varētu domāt) kontrolēt sevi un dzīvi sev apkārt, kas arī nozīmē šo pašu iepriekšminēto noteikumu pildīšanu - no vienas puses "nolīdzinot" sevi un savu personību "ar zāli", no otras puses - centienus atbilst iedomātiem ideāliem, tādā veidā nopelnot mīlestību.

"Vīna meditācija sievietei" izpētes objekts ir "pieaugušie bērni" - cilvēki, kas kaut kad, ļoti būtiskā savas personības veidošanās posmā (parasti - bērnībā) nav saņēmuši beznosacījumu mīlestību un tāpēc pieauguši rīkojas tā, lai būtu atbilstoši apkārtējo gaidām un saņemtu "godīgi nopelnīto" mīlestību. Taču ir grūti nemitīgi rīkoties, esot pretrunā ar sevi un savām vajadzībām, tāpēc "pieaugušie bērni" laiku pa laikam "noraujas no ķēdes" - pārēdoties, piedzeroties, nodzenot sevi līdz spēku izsīkumam sporta nodarbībās, iesaistoties atkarīgās un līdzatkarīgās attiecībās, dzīvojot virtuālajā pasaulē vai citādos veidos "atbrīvojoties" no nemitīgās paškontroles. Starp citu, atbilstoši dažu psihoterapeitu teorijai, "pieaugušie bērni" lielākā vai mazākā mērā esam mēs visi*.

Ikdienā mēs par sevi stāstām simtiem dažādu vēstījumu. Mēs spēlējam lomas, kurās citi mūs ir pieraduši redzēt "uz skatuves", mēs bruņojamies ar sarkanām lūpukrāsām un augstpapēžu kurpēm, uzvilkušas pašpārliecinātu un sevi mīlošu sieviešu maskas. Nav viegli atzīt personības trauslumu - no tā mūs attur lepnums un bailes no apkārtējo reakcijas. Tāpēc mēs turpinām dalīties pārspīlētajos vai pat vien mūsu iztēlē izauklētajos "veiksmes stāstos". Bet tad atnāk Iveta un atrauj durvis uz savām vājībām.  Un paliek silti un mierīgi, jo tu saproti, ka ir pilnīgi normāli un pietiekoši ne vienmēr būt "normālam".

Aizverot šīs grāmatas pēdējo vāku, man ir sajūta, ka esmu gājusi Ivetai šo ceļu līdzās. It kā es pati  uz brīdi arī būtu atbrīvojusies no kaut kādas neredzamas mugursomas, kuru esmu vilkusi sev līdzi. It kā es pati būtu sastapusies ar savu iekšējo bērnu un sadraudzējusies ar to. Es domāju, ka šī grāmata sniegs iespēju piedzīvot šo satikšanos arī citām lasītājām.

*Psihoterapijā ir tāds jēdziens. "Pieaugušo bērnu" būtība ir detalizēti izskaidrota brīnišķīgā Džona Frīla un Lindas Frīlas grāmatā "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi".

Vecmāmiņas atmiņas

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 2017.gada 9.decembra līdz 2018.gada 4.februārim skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde "Tev pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze", kas no vienas puses ir atgādinājums vidējai paaudzei par identitātes meklējumiem un saziņas veidiem salīdzinoši nesenā pagātnē, bet no otras - intriģējošs ievads bērniem par dzīvi "dinozauru" laikos.

Vēlme atstāt savu pirkstu nospiedumus tiešā un pārnestā nozīmē cilvēkiem ir piemitusi kopš neatminamiem laikiem.  Šodien mums ir pieejamas dažādas liecības tekstu, zīmējumu, foto, audio, video un citos formātos. Izstādē "Tev pienākušas 1243 ziņas" apskatāmie diapozitīvi un senās dzimtas fotogrāfijas, ar roku rakstītās dienasgrāmatas, aizkustinošie bērnu zīmējumi atmiņu kladēs un gandrīz vai kaligrāfiskā rokrakstā pārrakstītie daiļliteratūras darbi - tā visa ir daļa no aizejošas vēstures, ko šodien piekopj vien retais. Ekspozīcija modina sentimentālas atmiņas tiem apmeklētajiem, kas ir dzīvojuši pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados.

"Šeit ir jūtama sešdesmito gadu nostalģija. Tajā ir kaut kas ļoti aizkustinošs - tu it kā ieskaties vecmammu, vectēvu un mammu foto albumos," atzīst Valērija, izstādes apmeklētāja no Maskavas.

Grūti noteikt, vai vēl kādu pievienoto vērtību, izņemot jau iepriekšminētās patīkamas, nostalģiskas atmiņas, ekspozīcija sniedz vidējās paaudzes un vecāka gada gājuma cilvēkiem. Zinot vecāku cilvēku tendenci saglabāt dažādus priekšmetus, pieļauju, ka daļai mājās joprojām glabājas gan dienasgrāmatas, gan veci fotoalbumi, ar roku rakstītas vēstules mīļotajiem cilvēkiem, radioaparāti un citi personiski priekšmeti. Izstādes apmeklētāja Valērija atzīst, ka ekspozīcijā redzētie priekšmeti nav pārsteidzoši, lai gan tie spilgti kontrastē ar mūsdienu pasaules tehniskajām iespējām. "Tehnoloģiski šis laiks, salīdzinot ar izstādē atainoto, ir debesis pret zemi. Mūsu paaudze nespēj tik ātri pielāgoties pārmaiņām. Bērni šodien jau no 2-3 gadu vecuma ir interneta vidē, atrod sev spēles un citu interesējošu saturu, vairs negaidot, kad pieaugušie tiem parādīs, kā to darīt. To nevar salīdzināt."

Tomēr nozīmīgāku un pārsteidzošāku iespaidu ekspozīcija, manuprāt, var atstāt uz bērniem, pusaudžiem un skolēniem, kas dzīvi tver ar viedierīču un to doto iespēju palīdzību. Vislielāko uzmanību nopelna tie priekšmeti, kas ļauj mijiedarboties, piemēram, rakstāmmašīna, telefons ar griežamu ciparnīcu vai pastkartīšu rakstīšana. Viens no jaunākajiem izstādes viesiem - astoņus gadus vecais Marsels - atzīst, ka iepriekš nav redzējis rakstāmmašīnu, tomēr darbošanās ar taustiņiem viņam šķitusi piesaistoša. Par rakstīšanu ikdienā ar rakstāmmašīnas palīdzību Marsels gan ir skeptisks: "Būtu grūti ielikt papīru. Tas viss vēl būtu jāpamācās." Vidusskolniece Anna atzīmē, ka viņai vislabāk patīk seno laiku portreti. "Es esmu redzējusi šādas bildes arī savai vecmāmiņai. Tas raisa atmiņas par to, ko man viņa ir stāstījusi." Lai arī eksponētie priekšmeti Annai šķiet fascinējoši, viņa neilgojas pēc tiem ikdienā: "Tas ir labi, ka tehnoloģijas attīstās, jo mēs nevaram sēdēt uz vietas. Tajos laikos, protams, bija citas vērtības. Varbūt tagad šķiet, ka modernās tehnoloģijas mūs stipri ietekmē, arī mūsu veselību, bet pieļauju, ka sendienās arī bija veselībai kaitīgi priekšmeti. Viss ir līdzsvarā."

Kopumā izstāde atstāj personisku un omulīgu iespaidu, it kā viesojoties pie vecvecākiem deviņdesmito gadu vidū - rodas vēlēšanās paķert telefona klausuli un ar ciparnīcu uzgriezt mājas kādreizējā stacionārā telefona numuru. Diemžēl otrā galā neviens neatbildēs, jo stacionārā telefona mājās vairs vienkārši nav. Visādā ziņā "Jums ir pienākušas 1243 ziņas" rosina pakavēties laikā, kad saziņa un sevis izpaušana bija varbūt tehnoloģiski sarežģītāka, taču tajā pašā laikā - brīva no nepieciešamības atrasties nepārtrauktā online režīmā un zināt visu par visu.