Harkiva jeb mūsdienu Mezopotāmija ir
pilsēta, kurā satiekas mīļotie un piekrāptie, atrastie un pazaudētie, apmātie
un prātu iztērējušie, kurus aizdedzinājusi kaislības un (nereti) neatbildētas
mīlestības dzīvā uguns.
Lai arī spriežot pēc Serhija Žadana grāmatas
muguras vāka varētu domāt, ka "Mezopotāmija" ir mīlestības romāns, mana sievišķā pasaules
uztvere liek domāt, ka daudz lielākā mērā grāmatas stāstos manifestētas
kaislības jūtas. Praktiski visi grāmatas galvenie varoņi ir vīrieši, kas tādā
vai citādā veidā apdzied savas jūtas pret vienu vai vairākām liktenīgajām
sievietēm.
"Mezopotāmijas" varoņi ir
sieviešu apburti - kāda nepārvarama vara liek tiem ilgoties pēc izraudzītajām
sirdsdāmām tik gaidpilni kā latvietim pēc vasaras saules. Viņu neremdināmās ilgas kļūst par galveno dzīves
vadmotīvu, alkas pēc konkrētu sieviešu uzmanības, klātbūtnes un iegūšanas kļūst
par nozīmīgu stimulu, piešķirot visai pārējai pasaulei fona nokrāsu.
Deviņos ilgpilnos stāstos Žadans
niansēti atklāj vīriešu maigo skarbumu. Interesanta ir arī grāmatas otra daļa -
tie ir ilgu un spēka pilni dzejoļi, kuros autors atklāj savu lirisko pusi. Viņa
liriskais “es” ir kaislīgs un vīrišķīgi varonīgs:
“Un arī pēc tam manī tik daudz
mīlestības atlicis,
Ka es varētu mēri apstādināt pie
pilsētas mūriem.” (275.lpp.)
“Mēs ceļam šo ceļu starp nošķirtām
pilsētām,
Mēs ceļam to svelmē un sniega
puteņos bruģējam,
Sasaucamies miglā balsīm spēcīgām
Un uz naida un cigaretēm nenieka
neietaupām.” (281.lpp.)
Serhijs Žadans Harkivas vīriešu jūtu
kāpumu un kritumu intensitāti apraksta spilgti. Viņu rīcība - dažkārt ļoti
nobriedusi un drosmīga, dažkārt - izcili bērnišķīga, tomēr reti kad -
gļēva, reizēm šķiet neprātīga, taču tai
gribas just līdzi. Ar savām sāpēm grāmatas varoņi cīnās “vīrišķīgi” un
austrumu Eiropas temperamentam atbilstoši - uzticot tās pudelei vai (nepieciešamības
gadījumā) liekot lietā dūres. Katrs Žadana stāsts ir kā spilgta detaļa no
eksotiskas post-padomju rotaslietas - kopā “uzvērti” tie veido vienu krāsainu
un atmiņā paliekošu veselumu.
