Nejaušība zem likteņa maskas

Izlasot grāmatu “Vientulības gals” domāju ne tik daudz par vientulības izjūtu, kas, protams, ir klātesoša daudzās grāmatas lappusēs, bet vairāk par traģisku notikumu nozīmi cilvēku dzīvēs. Šī tēma vietām pavīd arī divu galveno varoņu - Žila un Alvas sarunās, kad viņi atceras savu bērnību un raizējas par to, ka nelaimes ēna tiem turpinās sekot dzīves garumā. Šajās sarunās var just viņu šaubas par iespēju kādreiz justies patiešām drošiem attiecībā uz savu dzīvi.

Grāmatas galvenie varoņi - Žils un Alva - ir apzīmogoti ar nelaimīgas bērnības sekām. Visu dzīvi viņus vajā agrā vecumā piedzīvotais, no kā viņi cenšas aizbēgt. Arī no labā – tikai tādēļ, lai neiegūtu jaunas, sāpīgas traumas. Vienlaikus, jāatzīmē, ka bēdīgi apzīmogotie šīs grāmatas varoņi sirds dziļumos alkst izjust siltumu, pieķeršanos un mīļumu.

Autors ir empātisks pret saviem varoņiem, ļaujot vien nojaust, kā būtu turpinājušās trīs bērnu dzīves, ja liktenis nebūtu pārcirtis ģimenes laimīgo pavedienu. Pārrakstīšanas vērti un terapeitiski ir gan atsevišķi citāti, gan nu jau pieaugušo bērnu sarunas. (“Sarežģīta bērnība ir kā neredzams ienaidnieks. Nekad nevar zināt, kad tā tevi sitīs” (106.lpp.), “Es noņēmu liktenim masku no sejas un atradu zem tās tikai nejaušību" un citi).

“Vientulības gals” stāsta arī par nožēlu pēc izdarītā vai neizdarītā, kas atstāj ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Par spīti smagajiem aprakstītajiem notikumiem, grāmata ir viegli lasāma, viegli uztverama un šķiet gana harmoniska lasāmviela. Vienlaikus rodas izjūta, ka autors neapzināti ir centies mazliet distancēties no grāmatā piedzīvotās nepatīkamās pieredzes, radot ilūziju, ka viss varoņu piedzīvotais neatstāj lielus nospiedumus viņu pasaules uztverē un ikdienā. Piemēram, Velss ir izvairījies aprakstīt Alvas un Žila pārdzīvojumus pēc Romanova bojāejas. Tas ir mazliet mulsinoši un šķiet, ka grāmata būtu bijusi interesantāka, ja autors ļautos dziļākiem pārdzīvojumiem un dilemmām, ko grāmatas varoņi noteikti būtu izjutuši reālajā dzīvē.