Izlasot grāmatu “Vientulības
gals” domāju ne tik daudz par vientulības izjūtu, kas, protams, ir klātesoša daudzās
grāmatas lappusēs, bet vairāk par traģisku notikumu nozīmi cilvēku dzīvēs. Šī
tēma vietām pavīd arī divu galveno varoņu - Žila un Alvas sarunās, kad viņi
atceras savu bērnību un raizējas par to, ka nelaimes ēna tiem turpinās sekot
dzīves garumā. Šajās sarunās var just viņu šaubas par iespēju kādreiz justies
patiešām drošiem attiecībā uz savu dzīvi.
Grāmatas galvenie varoņi - Žils
un Alva - ir apzīmogoti ar nelaimīgas bērnības sekām. Visu dzīvi viņus vajā agrā
vecumā piedzīvotais, no kā viņi cenšas aizbēgt. Arī no labā – tikai tādēļ, lai
neiegūtu jaunas, sāpīgas traumas. Vienlaikus, jāatzīmē, ka bēdīgi apzīmogotie
šīs grāmatas varoņi sirds dziļumos alkst izjust siltumu, pieķeršanos un mīļumu.
Autors ir empātisks pret saviem
varoņiem, ļaujot vien nojaust, kā būtu turpinājušās trīs bērnu dzīves, ja liktenis
nebūtu pārcirtis ģimenes laimīgo pavedienu. Pārrakstīšanas vērti un
terapeitiski ir gan atsevišķi citāti, gan nu jau pieaugušo bērnu sarunas. (“Sarežģīta
bērnība ir kā neredzams ienaidnieks. Nekad nevar zināt, kad tā tevi sitīs”
(106.lpp.), “Es noņēmu liktenim masku no sejas un atradu zem tās tikai
nejaušību" un citi).
“Vientulības gals” stāsta arī par
nožēlu pēc izdarītā vai neizdarītā, kas atstāj ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Par
spīti smagajiem aprakstītajiem notikumiem, grāmata ir viegli lasāma, viegli
uztverama un šķiet gana harmoniska lasāmviela. Vienlaikus rodas izjūta, ka
autors neapzināti ir centies mazliet distancēties no grāmatā piedzīvotās
nepatīkamās pieredzes, radot ilūziju, ka viss varoņu piedzīvotais neatstāj
lielus nospiedumus viņu pasaules uztverē un ikdienā. Piemēram, Velss ir
izvairījies aprakstīt Alvas un Žila pārdzīvojumus pēc Romanova bojāejas. Tas ir
mazliet mulsinoši un šķiet, ka grāmata būtu bijusi interesantāka, ja autors
ļautos dziļākiem pārdzīvojumiem un dilemmām, ko grāmatas varoņi noteikti
būtu izjutuši reālajā dzīvē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru