Šī gada rudenī apgādā "Jānis
Roze" iznāca kāda jauna latviešu rakstnieka debijas grāmata, ko droši vien
var aplūkot kā pārsteigumu pašmāju literārajā ainavā. Žurnāla "Rīgas
Laiks" šifrētājs Rvīns Varde iepriekš sevi spilgti pieteicis internetžurnālā
"Satori", publicējot neparastu īsprozu, kurā nevar nepamanīt autora
novērotāja talantu, kas mijas ar ironisku iztēli.
Lai vismaz mēģinātu raksturot
grāmatu "Kas te notiek", no sākuma būtu jācenšas saprast - "kas
tas vispār ir?" Grāmatas otrais vāks skaidrojoši vēsta -
"dokumentālas īsprozas skices", kas "atspoguļo autora atmiņas,
novērojumus un refleksijas", un jāpiekrīt, ka autora īsos, radošos
uzplaiksnījumus radīt palīdzējusi neapšaubāmi vērīga acs. Vienlaikus viņš ir licis
lietā gana daudz iztēles un tās paņēmienus, radot bieži vien pilnīgi negaidītus
aprakstīto situāciju atrisinājumus. Papildus jau minētajam Rvīns izmanto
neparastus salīdzinājumus, ko gribas citēt ("cilvēki, kurus diena saberza
piestā kā dažādu krāsu piparus", "asfalta seja bija neskaitāmu rētu
izvagota, kā hokeja vārtsargam, pirms izgudroja aizsargsietu"),
uzskaitījumus, dažādus sižetiskus pavērsienus (jā, to var panākt arī vienas
atkāpes rāmjos).
Daži no aprakstītajiem tēliem
rada lirisku noskaņu, it kā autors neapzināti būtu centies veidot savdabīgu
tiltu starp prozu un dzeju:
"...man palūdza nopirkt
visparastākos melnos diegus. (..) Jā, tos visvis, kas ir vienkārši kā nagla, kā
burts o, kā sāls. Jo kuram tad vajag tos sarežģītos diegus, kuri ir kā grūti
atbildami jautājumi. Tie naktīs neguļ, domā par filozofiju, izgudro
pašindulgējošas teorijas, ir pretrunīgi, paradoksāli, un pat spolītē tos satīt
nevar, tikai haotiskā, ligzdveidīgā murskulī iegrūst šūplādē".
No vienas puses radītas īsskices
ir trāpīgi novērojumi, kas atšķaidīti ar neprognozējamas iztēles pavedieniem -
tie arī ir instrumenti, ko autors izmanto biezā slānī. Turklāt, atrisinājumi
bieži vien aizved pilnīgi negaidītā virzienā, bieži vien tie ir jautājumi vai
šķietami teikumi, kas ir pilnīgi nevietā - mulsinoši nobeigumi, kas liek uzdot
grāmatas nosaukumā ietverto jautājumu, kuram, starp citu, atbilstoši autora
izvēlētajam stilam, nav jautājuma zīmes. Šķiet, ka tieši tāds arī ir autora
mērķis - pārsteigt, mulsināt, reizēm šķietami mazliet vazāt lasītāju aiz
deguna.
Grāmatas nobeigumā prātā it kā
ienāk jautājums "bet kāpēc tas viss?" un vai šie īsie, no dzīves
izrautie gabaliņi nebūtu pelnījuši izaugt līdz pilnmiesīgam materiālam, kurā
darbotos daudzšķautņaini, interesanti varoņi un notiktu jēgpilna sižeta
notikumu attīstība? Jāatzīst - lai arī autora izvēlētās ainas neizaug par kaut
ko lielāku, tās neapšaubāmi ir talantīgi aprakstītas. Autora mērķis šoreiz ir
bijis cits un varbūt, ka tā tam vienkārši jānotiek, un "Kas te
notiek" ir gluži kā dzīve, kas neizskaidrojami turpinās no vienas haotiskas
un neparedzamas minūtes nākamajā.
