Kas tik te nenotiek

Šī gada rudenī apgādā "Jānis Roze" iznāca kāda jauna latviešu rakstnieka debijas grāmata, ko droši vien var aplūkot kā pārsteigumu pašmāju literārajā ainavā. Žurnāla "Rīgas Laiks" šifrētājs Rvīns Varde iepriekš sevi spilgti pieteicis internetžurnālā "Satori", publicējot neparastu īsprozu, kurā nevar nepamanīt autora novērotāja talantu, kas mijas ar ironisku iztēli. 

Lai vismaz mēģinātu raksturot grāmatu "Kas te notiek", no sākuma būtu jācenšas saprast - "kas tas vispār ir?" Grāmatas otrais vāks skaidrojoši vēsta - "dokumentālas īsprozas skices", kas "atspoguļo autora atmiņas, novērojumus un refleksijas", un jāpiekrīt, ka autora īsos, radošos uzplaiksnījumus radīt palīdzējusi neapšaubāmi vērīga acs. Vienlaikus viņš ir licis lietā gana daudz iztēles un tās paņēmienus, radot bieži vien pilnīgi negaidītus aprakstīto situāciju atrisinājumus. Papildus jau minētajam Rvīns izmanto neparastus salīdzinājumus, ko gribas citēt ("cilvēki, kurus diena saberza piestā kā dažādu krāsu piparus", "asfalta seja bija neskaitāmu rētu izvagota, kā hokeja vārtsargam, pirms izgudroja aizsargsietu"), uzskaitījumus, dažādus sižetiskus pavērsienus (jā, to var panākt arī vienas atkāpes rāmjos).

Daži no aprakstītajiem tēliem rada lirisku noskaņu, it kā autors neapzināti būtu centies veidot savdabīgu tiltu starp prozu un dzeju:

"...man palūdza nopirkt visparastākos melnos diegus. (..) Jā, tos visvis, kas ir vienkārši kā nagla, kā burts o, kā sāls. Jo kuram tad vajag tos sarežģītos diegus, kuri ir kā grūti atbildami jautājumi. Tie naktīs neguļ, domā par filozofiju, izgudro pašindulgējošas teorijas, ir pretrunīgi, paradoksāli, un pat spolītē tos satīt nevar, tikai haotiskā, ligzdveidīgā murskulī iegrūst šūplādē".

No vienas puses radītas īsskices ir trāpīgi novērojumi, kas atšķaidīti ar neprognozējamas iztēles pavedieniem - tie arī ir instrumenti, ko autors izmanto biezā slānī. Turklāt, atrisinājumi bieži vien aizved pilnīgi negaidītā virzienā, bieži vien tie ir jautājumi vai šķietami teikumi, kas ir pilnīgi nevietā - mulsinoši nobeigumi, kas liek uzdot grāmatas nosaukumā ietverto jautājumu, kuram, starp citu, atbilstoši autora izvēlētajam stilam, nav jautājuma zīmes. Šķiet, ka tieši tāds arī ir autora mērķis - pārsteigt, mulsināt, reizēm šķietami mazliet vazāt lasītāju aiz deguna.  

Grāmatas nobeigumā prātā it kā ienāk jautājums "bet kāpēc tas viss?" un vai šie īsie, no dzīves izrautie gabaliņi nebūtu pelnījuši izaugt līdz pilnmiesīgam materiālam, kurā darbotos daudzšķautņaini, interesanti varoņi un notiktu jēgpilna sižeta notikumu attīstība? Jāatzīst - lai arī autora izvēlētās ainas neizaug par kaut ko lielāku, tās neapšaubāmi ir talantīgi aprakstītas. Autora mērķis šoreiz ir bijis cits un varbūt, ka tā tam vienkārši jānotiek, un "Kas te notiek" ir gluži kā dzīve, kas neizskaidrojami turpinās no vienas haotiskas un neparedzamas minūtes nākamajā.