Smalks saldēdiens dāmām

Pārmaiņas pēc nolēmu uzrakstīt par kādu kultūras iespaidu, kas nevedina uz depresīvām pārdomām, viegli padodas lasīšanai un vienlaikus kopsummā valdošajai patīkamajai, gaisīgajai noskaņai ir uzrakstīts virtuozi un gudri. Romānā ar nosaukumu "Smalkjūtība" ir ietvertas dažas jaukas atziņas, ko es labprāt ietetovētu savā prātā vai vismaz uzkopētu uz kanvas (līdzīgi kā visi tie šobrīd komerciālo bumu piedzīvojošie, pēc būtības neko neizsakošie "LOVE IS ALL YOU NEED" un "NEVER STOP DREAMING" uzraksti), ko piestiprināt pie sienas virs rakstāmgalda.

Neesmu lasījusi daudzus mūsdienu franču autoru darbus (biežāk - skatījusies šajā valstī dzimušās filmas), un tomēr, balsoties uz manu niecīgo franču kultūras bagāžu, atļaušos pateikt (lasīt - uzrakstīt), ka franču autori ir LIELISKI.  Viņu darbi nav nomācoši un drūmi (pat atainojot vēsturiski, sociāli un citādi smagas tēmas franči ir krietni jautrāki par, piemēram, skandināvu izcelsmes autoriem), viņu sižeti nav paredzami banāli (nu labi, arī amerikāņiem reizēm izdodas kaut kas aizraujošs un foršs, nenoliedzu, bet, kopumā ņemot, amerikāņi pārāk bieži balstās uz stereotipiem, jo īpaši ar stereotipizāciju grēkojot romantiskajās komēdijās, kā arī varoņsāgās), un, kas ir ne mazāk svarīgi, franču rakstniekiem ir brīnišķīga humora izjūta.

Varbūt jūs esat redzējuši piemīlīgu franču romantisko komēdiju (oriģinālnosaukums "La délicatesse") ar Odriju Tatū un Fransuā Damjēnu galveno varoņu lomās, kurā atainoti divu šķietami viens otram nepiemērotu cilvēku attiecību līklocīši? Odrijas varone, protams, ir šarmanta, smalka (gan vizuāli, gan emocionāli), profesionāli veiksmīga nodaļas vadītāja kādā zviedru firmā - un vienlaikus nobijusies sieviete, kura darba kalnu aizsegā cenšas patverties no sāpīga zaudējuma pagātnē. Fransuā, savukārt, ir lempīgs un liels zviedrs, kas  uz darbu dodas jautros, strīpainos džemperīšos un kura smaids ir multiplikācijas varoņa Šreka prieka izpausmes kopija. Fransuā jeb Markusam (filmā viņš ir zviedrs vārdā Markuss, kas "pametis Zviedriju un aizbēdzis uz Franciju, lai pārstātu ēst sausiņus"... vai varbūt lai izvairītos no pašnāvības, jo pēc statistikas datiem Zviedrijā it kā "esot augstākais pašnāvību līmenis pasaulē") ir arī labas īpašības, piemēram, prasme smīdināt Odrijas varoni Natāliju, un viņš ir tieši tikpat viegli ievainojams un smalkjūtīgs, un nobijies kā Natālija. Varoņi ir neparasti, neklišejiski un viņu stāstam gribas sekot līdzi. Tā es domāju tagad, un tā es domāju arī pirms pieciem gadiem, kad pirmo reizi noskatījos šo filmu.

Kāpēc šajā ierakstā es veselu atkāpi veltīju šīs filmas anotēšanai? "La délicatesse" ir uzņemta, balstoties uz šāda paša nosaukuma romānu, kuru es nejauši iegādājos "Zvaigznes ABC" grāmatnīcā. Romāna ekranizācijai nav ne vainas, tomēr (un to mēs labi zinām) grāmatās varoņu stāsts ir krietni detalizētāks un salīdzinājumā ar audiovizuālo rīmeiku grāmatas parasti ir daudz labākas. Dažas atziņas no grāmatas "Smalkjūtība":

• ·         "Vairākums pāru dievina par sevi stāstīt pasaciņas. It kā tieši viņu satikšanās ir kaut kas īpašs; tādējādi neskaitāmas, visbanālākajā veidā izveidojušās savienības atrod veidu, pat maznozīmīgu sīkumu, kā nodrošināt sev nelielu sajūsmu. Galu galā jau ikviens no mums cenšas visu notiekošo izskaidrot pa savam".
• ·         "Ģimene un draugi, kuri bija viņu kāzās, veidoja tā saukto sociālā spiediena pirmo līniju. Un šis spiediens pieprasīja bērnu. Vai tiešām šo cilvēku personiskā dzīve tik lielā mērā bija neinteresanta, ka viņiem neatliek nekas cits, kā to aizpildīt ar notikumiem no svešām dzīvēm?"
• ·         "Sērās slēpjas kāds pretrunīgs spēks, visvarens spēks, kas liek cilvēkam vienlaikus tiekties pēc pārmaiņām un tajā pašā laikā pieprasa no viņa patoloģisku uzticību pagātnei."

"Smalkjūtība" ir deserts meitenēm, sievietēm, dāmām, labi, nebalstīšos uz stereotipiem - iespējams, ka patiks arī vīriešiem. Man jāpateicas šī romāna autoram Dāvidam Foenkinosam par dāvātajiem smaidiem, par ironiju, kas deva iespēju paskatīties no malas arī uz sevi, un par dienas prieku par spīti pelēcībai un rudens lietavām, kas pārcēlušās uz Latviju uz nenoteiktu laiku. 

Biedējošā pārliecība

Par Kirilu Serebreņikovu zinu tik daudz, ka viņš ir Maskavas teātra "Gogoļa centrs" mākslinieciskais vadītājs, kas, ja pareizi atminos ir relatīvi no valsts iestādēm neatkarīga mākslas radīšanas un rādīšanas vieta. Filma "Māceklis" Kannu kinofestivālā ir saņēmusi balvu "par nepārspētu mūsdienu pasaules degpunktā esošu norišu atainojumu", kas, bez šaubām, kalpo kā labs āķis, lai "Baltijas pērles" ietvaros noskatītos tieši šo filmu.

Visa kinoseansa laiku manī auga briestoša traģiska notikuma izjūta, ko pasvītroja filmas protagonista (vai varbūt - antagonista, ja par protagonisti uztver bioloģijas skolotājas tēlu?) fanātiskā iekrampēšanās un nemitīgā atsaukšanās uz Bībeles citātiem un bīstamā attiecīgo pamācību interpretācija. Bībele līdzīgi kā jebkurš cits informācijas avots (grāmata, dziesma, dzejolis, filma, ziņu vai dokumentāls raidījums un tā tālāk un tā joprojām) kļūst par mediju, kas tiek izprasts un pieņemts atbilstoši konkrētā cilvēka dzīves pieredzei, psiholoģiskajam un garīgajam sagatavotības līmenim un pasaules uztverei kā tādai. Neapšaubāmi, ņemot vērā Bībeles "cienījamo vecumu", pieejamību, to, ka tā ir visvairāk pasaulē tulkotā un izplatītā grāmata, to, cik liela bija Bībeles tekstu loma sabiedrības attīstības procesos, šim vēsturiskajam avotam un mācībai var piemist krietni lielākas ietekmēšanas spējas nekā kaut kādam Karnegī "Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem" vai Ērika Fromma "Mīlestības mākslai". Jebkurā gadījumā - būtiskākais ir interpretācija. Dievu var uztvert kā augstāku spēku, kurš radījis cilvēku aiz mīlestības pret viņu, vai arī kā augstāku spēku, kurš radījis cilvēku, lai sodītu savu radību. Starp citu, dažādu cilvēku atšķirīgu izpratni par Dieva nozīmi ir ļoti interesanti aprakstījis jau iepriekš pieminētais Ēriks Fromms jau iepriekš pieminētajā "Mīlestības mākslā".

Atkāpjoties no manas filozofiskās atkāpes, atgriezīšos pie domraksta par filmu "Māceklis". Atrodoties labilajā pusaudžu vecumā, ir ļoti svarīgi, lai kāds gudrs pieaugušais kļūst par tādu kā jaunā cilvēka gidu pretrunīgo vērtību pasaulē. Neatrodot savu vietu starp citiem vienaudžiem un piedevām izjūtot mīlestības badu arī ģimenē, bērnam var, piemēram, piemesties fanātisma un "galējībās krišanas" simptomi, bet nepamanīti un noignorēti simptomi var pāraugt neizārstējamā slimībā. "Mācekļa" gadījumā neviens no pieaugušajiem nevēlas uzņemties atbildību par dziļā psiholoģiskā krīzē nonākušo jaunieti - nedz viņa māte, kas vainu par pusaudža fanātisko pārliecību noveļ uz izglītības iestādes personālu, nedz skolotāji, kas pieņem absolūti dīvainas jaunieša izpausmes kā pārejas vecuma normu, nedz garīdznieks, kas jūtas silti un komfortabli savas baznīcas kancelē, no kuras drīkst gudri spriest un neizrādīt īpašu entuziasmu samilzušās problēmas kontekstā.

Režisora centieni integrēt filmā humoristiskas epizodes (piemēram, galvenā varoņa neveiksmīgais mēģinājums iejusties svētā lomā un ataudzēt kāju klasesbiedram (viņaprāt, moceklim) ar kustību traucējumiem) man tikai retu reizi šķita iederīgi, un, lai gan daļa zālē sēdošo ķiķināja, mani lielākoties pavadīja baisa notikuma priekšnojautas. Cilvēks ir trausla un vārīga būtne, un nav nekāds brīnums, ka mūsdienu jauniešus ir tik viegli ievilkt dažādos sabiedrību apdraudošos grupējumos. Ja pusaudzis nekad nav dzirdējis tuvinieku mīlestības valodu un ja dzīves īstenību viņš tver tikai caur medijiem un apšaubāmu patstāvīgu interpretāciju, viņš var kļūt par sprādzienbīstamu mīnu, un sods var nākt pār to, kas uz šīs mīnas nejauši vai, varbūt pat labu gribot, spers savu kāju. 

Filmas "Māceklis" treileris: https://www.youtube.com/watch?v=byTy98kU0_0 

„ Ārpus laba un ļauna”

Pagājušajā nedēļas nogalē man bija brīnišķīga iespēja noskatīties divas dokumentālas filmas, kas iekļautas Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma „Ārpus laba un ļauna” programmā.

Viena no tām ir itāļu-zviedru režisora Ērika Gandini (Erik Gandini) filma „Zviedru mīlas teorija”. Šis darbs ir anti-kompliments visai Rietumu sabiedrībai ar tās izrietošajām vērtībām, kas uzdod provokatīvu jautājumu – vai mūsdienu attīstītajam cilvēkam patiešām ir jāuzrāpjas uz Maslova piramīdas augšējā pakāpiena, tik ļoti uzsverot savu vērtību? „Zviedru mīlestības teorija” pretnostata Rietumu attīstīto valstu vērtības (individualitāti, patstāvību, neatkarību, pašrealizāciju) mazāk attīstīto valstu vērtībām (izdzīvošanas jautājums, piekļuve pārtikai, tīram dzeramajam ūdenim un drošai pajumtei). Šo filmu es vēroju ar pieaugošu apetīti. Tajā tika atklāti man līdz šim nezināmi, pat šķietami jocīgi fakti par zviedru sabiedrību un - vismaz šķietami - ne tik ļoti pārsteidzoši fakti par cilvēku ikdienu afrikāņu valstī (šajā gadījumā – Etiopiju). „Zviedru mīlas teorija” ir ļoti asprātīgs stāsts, kurā, spēlējoties ar montāžu, veiksmīgi tiek panākta nomācošas vientulības izjūta un pilnīgu pretmetu efekts. Manuprāt, šis stāsts ir mazliet melnbalts – tā iemesla dēļ, ka divu dažādu kultūru un sabiedrību pārstāvji tiek sadalīti divās „karojošās” nometnēs, atainojot zviedru pasauli kā, maigi izsakoties, mazliet...dīvainu? Taisnības labad jāatzīmē, ka filma ir ļoti interesanta. Iegūglēju šo to par režisoru un viņa līdzšinējiem darbiem, un izskatās, ka Gandini ir iedziļinājies dažādās interesantās un nebanālās tēmās, piemēram, viņš ir uzfilmējis dokumentālu filmu par bērniem, kas ir radušies ASV - Vjetnamas kara/ ASV karavīru - Vjetnamas sieviešu mīlestības (?!) rezultātā... 

Ja zviedri nezina, kā tikt galā ar savu pārtikušo, individuālas vientulības pilno dzīvi un sevišķi smagos gadījumos meklē glābiņu pašnāvībā vai pārceļas uz mežu un iejūtas mūsdienu hipiju lomās, tad afgāņu meitene Sonita, kas ir dokumentālās filmas ar tādu pašu nosaukumu galvenā varone, kontrastējoši alkst pēc iespējām kļūt par indivīdu ar savām tiesībām, turklāt ar tiesībām izrunāt savu personīgo sāpi afgāņu repā, kamēr viņas ģimene nevar sagaidīt, kad būs iespēja meitu izprecināt par pēc iespējas lielāku izpirkuma naudu. "Sonita" ir dzīvs pelnrušķītes stāsts, lai gan vide, kurā meitene dzīvo, nav nekāda Disnejlendas pasaku animācija, bet gan Irānas un Afganistānas skati ar nabadzības, kara posta skartām ainavām, bruņotiem vīriešiem, kas gaida ik uz stūra, un pašnāvnieku sarīkotiem sprādzieniem kā iknedēļas rituālu. Filmas noslēgums šķiet laimīgs atrisinājums, kurā piecpadsmitgadīgs pusaugu meitēns aizbēg no kara sagrautās dzimtenes, piespiedu precību cietuma un nokļūst savā sapņu zemē... Atbilstoši daudziem filmu un grāmatu naratīviem visu sapņu zeme mums ir Amerika. Sonita cer, ka viņas sacerētā dziesma - sāpīgs dvēseles kliedziens - pieklauvēs pie nocietinātajām cilvēku sirdīm, spēs mainīt gadsimtiem iesakņojušās tradīcijas un varbūt pat padarīs šo pasauli labāku... gluži kā daudzi bērni šajā vecumā. Ļoti dabiska vēlēšanās. Vai tas jebkad varētu izdoties?

Pēc filmas noskatījos arī interviju ar jauno sieviešu tiesību aktīvisti. Simpātiska un harizmātiska meitene, kura, cerams, piedzīvos savu "amerikāņu sapni" un rādīs iedvesmojošu piemēru citiem ... Sonita ir talantīga un viņai ir paveicies, bet diemžēl reti kura piedzīvo pelnrušķītes stāstu. 

"Ūna un Selindžers" - bohēmiska romantika uz kara fona

Tātad - esmu nolēmusi atgriezties pie sen aizmirsta, bet man ļoti mīļa vaļasprieka - lasīšanas vērtu grāmatu, skatīšanās vērtu filmu un varbūt vēl kādu citu lasīšanas/skatīšanās/klausīšanās vērtu lietu aprakstīšanas. Centīšos būt apzinīga aprakstītāja un atspoguļot savus iespaidus regulāri.

No Frederika Beigbedera līdz šim esmu lasījusi tikai tos pašus slavenos "99 frankus", un laikam arī noskatījusies pāris ironiskas filmas, kas ekranizētas, balstoties uz konkrētā rakstnieka garadarbiem. 2014.gadā franču vārdu mākslinieks apkopoja visas uzkrātās zināšanas un bagāto iztēli, meistarīgi sapludināja faktus ar fikciju un radīja romānu ar nosaukumu "Ūna un Selindžers". "Ūna un Selindžers" stāsta par topoša rakstnieka un simpātiskas "it girl" romantiskajām attiecībām uz 20.gadsimta sarežģīto politisko perepētiju fona. Tas ir ne tikai stāsts par diviem cilvēkiem, ko par personībām vienlaikus veido un samaļ asi vēsturiski pagriezieni, un es šo grāmatu pārliecinoši ielieku savā "virtuālā" grāmatu plaukta goda vietā, un, lūk, iemesli:

• Beigbeders neskopojas ar dažādām kultūras atsaucēm (par kino, literatūru, kultūrpolitiku pirmskara/ kara laikā), kā arī ir apkopojis aizraujošus faktus (vai arī prasmīgi aizmaskētas individuālas interpretācijas) par 20.gadsimta pirmās daļas amerikāņu sabiedrības populārākajiem cilvēkiem un gudrākajiem prātiem (Džerijs Selindžers, Ernests Hemingvejs, Čārlijs Čaplins u.c.), kā arī aizgājušā gadsimta "Kimām Kardašjanām" (kaut kāda Glorija Vanderbilta, kaut kāda Kerola Markusa un, protams, Ūna O'Nīla (kura gan šķiet visnotaļ saprātīga un jauka meitene));

• grāmata bagātina ar iepriekš nezināmām detaļām par 2.pasaules karu un amerikāņu un franču darbībām tā ietvaros (nav jau gluži tā, ka šo romānu varētu dēvēt par izglītojošu vēstures materiālu un varbūt ne visam uzrakstītajam var ticēt, taču detaļas ir būtiskas, pārsteidzošas, šokējošas un tādēļ - ļoti interesantas);
• Beigbeders filozofē par sieviešu un vīriešu attiecībām, meklējot psiholoģisko attaisnojumu katra varoņa rīcībai. Dažkārt attiecīgās filozofiskās atkāpes šķiet liekas un balstītas vienīgi uz paša autora pasaules uztveri, tomēr viņš patiesi mīl savus varoņus - un tas, manuprāt, ir liels pluss;
• Starp vēstījuma rindām ir iespraukušās vairākas beigbederiski - ironiskas atziņas, kas diemžēl savā veidā iemieso aktualitāti arī šodien, tostarp, "Kad tuvojas karš, paliek tikai divi saprātīgi reaģēšanas veidi:- baudīt dzīvi, kamēr vien iespējams; - patverties slēptuvē ar pārtikas krājumiem un ieročiem.

Džeroms Selindžers izvēlējās trešo variantu.".

• Varbūt tas ir pašmērķīgi un mazliet bērnišķīgi, tomēr arī visnotaļ simpātiski, ka autors nav izskaudis no grāmatas lappusēm savu personību un atsevišķās atkāpēs asprātīgi ironizē par sevi, savu novecošanas fobiju un kaisli pret jaunākām sievietēm.

"Ūna un Selindžers" ir gudra, asprātīga, mazliet saldsērīga un kripatiņ smaga lasāmviela. Manuprāt, šis darbs var būt saistošs gan vīriešu, gan sieviešu auditorijai. Šis romāns ir vēl viens atgādinājums vispārzināmajam - karš nevar būt risinājums sociālām, ekonomiskām un jebkādām citām pasaules iedzīvotāju likstām. Par mūsdienu paaudzi Beigbeders raksta: "Bagāto valstu izlutinātie un amnēziskie bērneļi neapzināti cer, ka jauna kataklizma atbrīvos vietu izdzīvojušajiem. Viņi vēlas atstāt pēdas vēsturē. (..) Viņi gribētu, lai šausmas uzdzen kas cits, nevis YouTube skatīta epizode no "Zāģa". 2014.gada jaunatne sāpīgi nožēlo, ka tai nav jāizdara traģiskas izvēles."

Paldies Dievam, ka šodien esam relatīvi pasargāti un mums nav jāizdara traģiskas izvēles. Lai gan acīmredzami, ka pasaules drošība ir sašūpojusies ne pa jokam un šobrīd notiek daudzas ačgārnas un cilvēkam -  parastajam nesaprotamas lietas. Dod Dievs, lai starp tik daudzām un dažādām jūtām, ko ikdienā piedzīvojam, uz  goda pjedestāla ar medaļām pārliecinoši rindojas ticība, cerība un mīlestība un mums nekad nenākas stāvēt traģisku izvēļu sliekšņa priekšā.