Par Kirilu
Serebreņikovu zinu tik daudz, ka viņš ir Maskavas teātra "Gogoļa
centrs" mākslinieciskais vadītājs, kas, ja pareizi atminos ir relatīvi no
valsts iestādēm neatkarīga mākslas radīšanas un rādīšanas vieta. Filma
"Māceklis" Kannu kinofestivālā ir saņēmusi balvu "par nepārspētu
mūsdienu pasaules degpunktā esošu norišu atainojumu", kas, bez šaubām,
kalpo kā labs āķis, lai "Baltijas pērles" ietvaros noskatītos tieši šo
filmu.
Visa kinoseansa laiku
manī auga briestoša traģiska notikuma izjūta, ko pasvītroja filmas protagonista
(vai varbūt - antagonista, ja par protagonisti uztver bioloģijas skolotājas
tēlu?) fanātiskā iekrampēšanās un nemitīgā atsaukšanās uz Bībeles citātiem un
bīstamā attiecīgo pamācību interpretācija. Bībele līdzīgi kā jebkurš cits
informācijas avots (grāmata, dziesma, dzejolis, filma, ziņu vai dokumentāls
raidījums un tā tālāk un tā joprojām) kļūst par mediju, kas tiek izprasts un
pieņemts atbilstoši konkrētā cilvēka dzīves pieredzei, psiholoģiskajam un
garīgajam sagatavotības līmenim un pasaules uztverei kā tādai. Neapšaubāmi,
ņemot vērā Bībeles "cienījamo vecumu", pieejamību, to, ka tā ir
visvairāk pasaulē tulkotā un izplatītā grāmata, to, cik liela bija Bībeles
tekstu loma sabiedrības attīstības procesos, šim vēsturiskajam avotam un
mācībai var piemist krietni lielākas ietekmēšanas spējas nekā kaut kādam
Karnegī "Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem" vai Ērika Fromma
"Mīlestības mākslai". Jebkurā gadījumā - būtiskākais ir
interpretācija. Dievu var uztvert kā augstāku spēku, kurš radījis cilvēku aiz
mīlestības pret viņu, vai arī kā augstāku spēku, kurš radījis cilvēku, lai
sodītu savu radību. Starp citu, dažādu cilvēku atšķirīgu izpratni par Dieva
nozīmi ir ļoti interesanti aprakstījis jau iepriekš pieminētais Ēriks Fromms
jau iepriekš pieminētajā "Mīlestības mākslā".
Atkāpjoties no manas filozofiskās
atkāpes, atgriezīšos pie domraksta par filmu "Māceklis". Atrodoties labilajā
pusaudžu vecumā, ir ļoti svarīgi, lai kāds gudrs pieaugušais kļūst par tādu kā
jaunā cilvēka gidu pretrunīgo vērtību pasaulē. Neatrodot savu vietu starp
citiem vienaudžiem un piedevām izjūtot mīlestības badu arī ģimenē, bērnam var,
piemēram, piemesties fanātisma un "galējībās krišanas" simptomi, bet
nepamanīti un noignorēti simptomi var pāraugt neizārstējamā slimībā.
"Mācekļa" gadījumā neviens no pieaugušajiem nevēlas uzņemties
atbildību par dziļā psiholoģiskā krīzē nonākušo jaunieti - nedz viņa māte, kas
vainu par pusaudža fanātisko pārliecību noveļ uz izglītības iestādes personālu,
nedz skolotāji, kas pieņem absolūti dīvainas jaunieša izpausmes kā pārejas
vecuma normu, nedz garīdznieks, kas jūtas silti un komfortabli savas baznīcas
kancelē, no kuras drīkst gudri spriest un neizrādīt īpašu entuziasmu samilzušās
problēmas kontekstā.
Režisora centieni
integrēt filmā humoristiskas epizodes (piemēram, galvenā varoņa neveiksmīgais
mēģinājums iejusties svētā lomā un ataudzēt kāju klasesbiedram (viņaprāt, moceklim)
ar kustību traucējumiem) man tikai retu reizi šķita iederīgi, un, lai gan daļa
zālē sēdošo ķiķināja, mani lielākoties pavadīja baisa notikuma priekšnojautas. Cilvēks
ir trausla un vārīga būtne, un nav nekāds brīnums, ka mūsdienu jauniešus ir tik
viegli ievilkt dažādos sabiedrību apdraudošos grupējumos. Ja pusaudzis nekad
nav dzirdējis tuvinieku mīlestības valodu un ja dzīves īstenību viņš tver tikai
caur medijiem un apšaubāmu patstāvīgu interpretāciju, viņš var kļūt par
sprādzienbīstamu mīnu, un sods var nākt pār to, kas uz šīs mīnas nejauši vai,
varbūt pat labu gribot, spers savu kāju.
Filmas "Māceklis" treileris: https://www.youtube.com/watch?v=byTy98kU0_0
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru