Slimības aizēnota pašcieņa. "Migrēna. Izlaušanās"

Dažkārt cilvēka dzīvē ienāk slimība, kas realitāti apgriež kājām gaisā un piespiedu kārtā iemāca jaunus dzīvesveida paradumus un attieksmi. Taču reizēm tā ir šķietami "nenopietna kaite", kurai it kā nevajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību laikā, kad citi terminatorveidīgie nepaguruši un produktīvi dodas savu mērķu virzienā... vai tiešām nevajadzētu? Un kādēļ?

Igauņu rakstnieces Maijas Sepas romānu galvenokārt gribēju izlasīt tādēļ, ka migrēna ir skārusi man tuvus cilvēkus un es vēlējos uzzināt vairāk par šo mīklaino, neparedzamo un arī grūti izturamo slimību. Manuprāt, darbā var gūt padziļinātu izpratni par migrēnas lēkmes dažādajām sejām, kas lielākoties noved pie bezpalīdzības izjūtas un lielām sāpēm. Taču aiz konkrētas slimības simptomiem un izpausmēm šajā darbā var tvert arī plašāku kontekstu - te ir ieraugāma kopējā emociju amplitūda cilvēkam, kuram ir slimība, kas traucē ikdienas funkcionēšanu, bet kas vienlaikus nav nāvējoša un pārāk bīstama, lai uztvertu to pārāk nopietni. Dominējošā vainas izjūta ir tik smacējoša, ka traucē grāmatas galvenajai varonei Vīvei atklāti paust savas emocijas - gan attiecībā uz savām sāpēm, gan attiecībā uz apkārtējo cilvēku pieļautajām kļūdām vai izrādīto necieņu.

Lai arī grāmata ir veidota kā vēstījums par migrēnas skartu sievieti, atainotā tematika un jautājumu loks ir vispārīgāks un liek aizdomāties par attiecībām starp veseliem cilvēkiem un tiem cilvēkiem, kuriem ir jāsadzīvo ar hronisku slimību. Šāda saslimšana, kuras dēļ nomokās ne tikai pacienti, bet daļēji arī viņu aprūpētāji, ir arīdzan spēcīgs pacientu sabotēšanas veids - jo viņi ir atkarīgi no līdzcilvēku rūpēm, palīdzības un medikamentiem. Viņu saslimšana kaut kādā mērā ir apgrūtinājums apkārtējiem, lai cik nesavtīgi un labvēlīgi tie izturētos. Konkrētajā gadījumā Vīve ir pirmais un galvenais cilvēks, kas sevi sabotē, līdz ar to viņas dzīve kļūst grūti izturama pat situācijā, kad apkārt ir diezgan daudzi atbalstoši un gādīgi tuvinieki un draugi. Galvenās varones gadījumā tas ir drīzāk jautājums par pašcieņu un savu robežu nosargāšanu.  

Slimība, protams, ir pamats arī citu negatīvu emociju dzimšanai - slims cilvēks blakus enerģiskam, veselam jaunam partnerim var justies disfunkcionāls, un, lai arī galvenā varone Vīve cenšas lolot sevī vienīgi labas un siltas jūtas pret savu vīru, laiku pa laikam viņā novērojama arī skaudības atblāzma.

Romāna pirmajā daļā bija grūti izprotamas galvenās varones bailes  un nevēlēšanās meklēt problēmas risinājumus - esmu pieradināta pie spēcīgākiem personāžiem, kuri ir par sevi pārliecināti un nešaubīgi dodas savu mērķu virzienā. Realitāte ir sarežģītāka, un dažkārt pat pirms mazu soļu speršanas pārmaiņu virzienā ir jāpārvar ne viens vien iekšējs konflikts. Tāpēc labi vien ir, ka Maija Sepa šo cīņu ir atainojusi uz papīra.

Plašākā mērogā "Migrēna. Izlaušanās" ataino pārmaiņu posmu, atgūstot ticību sev un citiem. Romāns stāsta: mīlestība pret citiem sākas ar rūpēm par sevi. Un tad, kad tu esi parūpējies par sevi un jūties labi, tu vari ar īstu prieku pievērsties citiem, jo citādi tavas rūpes lielākā vai mazākā mērā balstīsies uz vainas apziņu, bailēm vai kaunu. It kā jau zināma atziņa, taču laiku pa laikam nenāk par ļaunu to sev atgādināt.