Ja kādreiz tiks izdota
mana dzejas vai prozas grāmata, tad labākais kompliments, ko es gribētu saņemt,
būtu: "Kāpēc šo neuzrakstīju es?". Intuīcija man čukst, ka līdz manai
debijai literatūrā vēl kāds laiciņš būs jāuzgaida, taču tas neliedz man
piešķirt kādam jaunajam autoram iepriekšminētā komplimenta kopiju - šajā
gadījumā autores Kristas Annas Belševicas debijas dzejoļu krājumam
"Medījot dzīvi".
Neesmu mācījusies literatūras
kritiku, tāpēc būšu ļoti nekritiska un subjektīva, aprakstot piedzīvotās domas,
pārdomas un izjūtas "Medījot dzīvi" lasīšanas laikā. Manuprāt, autore
atbilstoši laikam (nevis tam, par kuru mums ik dienas vēsta Toms Bricis, bet
drīzāk tam, kas sasaistīts ar gadskaitli, laikmetu) ir fiksējusi to trauslo un
grūti definējamo dzīves izjūtu, to "sazin ko, kas sākas aiz smilšu kastes"
(atsauce uz dzejoli krājuma 15.lappusē), kas ir ļoti tuvs šodien dzīvojošam
divdesmit - trīsdesmit gadus jaunam cilvēkam. To var saukt par atklāsmi, cik bezjēdzīgs un neizprotams ir notiekošais, šīs dzīves
pieņemšanu un arī par pofigismu kaut
kādā mērā, kam paralēli par spīti visai iepriekšminētajai jēgas neesamībai
tomēr ir manāmi simptomātiski, reizēm drudžaini tās meklējumi.
Autore savos darbos ir
dozēti un simpātiski pievienojusi humoru un ironiju, piešķirot porainuma efektu
pašas pasniegtajai reizēm rūgtajai šokolādei. Laikmetīgums un humors ir veikli
savirknēts lielākajā dzejoļu daļā. Piemēram, dzejolī par pietrūkšanu (48.lpp.),
tas ir radīts, uzskaitot dažādus interneta saziņas rīkus / sociālos tīklus kopā
ar asprātīgu rindu par iespējamajām bankas konta izmaiņām. Asprātīga un
atsvaidzinoša ir latviešu kultūras sakrālo (ja tā var saukt) simbolu
apvienošana ar spilgtām, nesamākslotām sadzīves detaļām un personiskiem
novērojumiem (Likteņupe, kas līdzi divām pīlēm nes vienu Bauskas tumšo -
50.lpp., latviskās identitātes stutēšana pret Dainu skapi 81.lpp.dzejolī
"Jaunlatvieši" u.c.).
Dzejoli "b)"
(31.lpp.) esmu dzirdējusi "dzīvajā" divas reizes, vienreiz autorei
uzstājoties Hāgenskalna komūnā, otrreiz piedaloties Dzejas dienu pasākumā
"Atvērt nevar aizvērt". Laikam tieši šis ir dzejolis, kas visprecīzāk
trāpīja manas uzmanības mērķī un, pārlasījusi to vairākas reizes, joprojām
secinu, ka tas ir viens no mīļākajiem krājuma darbiem. Tieši "b)" man
(subjektīvi, protams) šķiet visa krājuma esence - te ir tas gabaliņš dzīves,
kas ir nomedīts ļoti asredzīgi un sapiņķerēti, līdz paliek komisks un reizē mazliet
skumjš. Te ir gan iepriekšminētā bezjēdzība un sarežģītība, gan arī tā visa pieņemšana. Konkrētais darbs (ar pāris
rindiņu iztrūkumu), kas sākas ar vārdiem "mani mācīja", ir lasāms arī
satori.lv vietnē: http://www.satori.lv/article/es-izsuksu-so-pasauli-sausu
Manā subjektīvajā pasaulē
atsevišķi īsie krājuma dzejoļi vairāk atgādina atziņas (nevis dzeju), un varbūt
mazliet nedabiska liekas salīdzinoši bieža vārda "sasodīti" piesaukšana
(12.lpp., 24.lpp.) Tas gan ir sevišķi subjektīvi tādēļ, ka es pati šo vārdu
principā neizmantoju (es vienkārši tā vietā lietoju citus). Lai gan šķiet,
ka formas ziņā autorei labāk padodas "garāki dzejoļi", viņa spēj
trāpīgi un interesanti izteikt būtisko arī dažās rindiņās, ko pierāda tādi
darbi kā "krusts uz mana kakla" (8.lpp).
Visādā ziņā krājums "Medījot
dzīvi" man šķiet nopietns un uzmanības vērts jaunas autores pieteikums, un
es ar aizrautību sekošu tam, kā šim krājumam veiksies uz latviešu dzejas
skatuves.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru