Ir
iznākusi (Latvijas mērogā noteikti) unikāla, līdz šim neuzrakstīta, taču
mūsdienu cilvēkam ļoti vajadzīga, terapeitiska grāmata - Ivetas Harija meitas "Vīna meditācija
sievietei" ("Dienas Grāmata").
Man
bija laimīga iespēja iepazīties ar Ivetu dažus mēnešus pirms grāmatas
iznākšanas. Kopīgi piedalījāmies iedvesmojošā "Spiikiizi" grāmatu
rakstīšanas projektā ("Pabeidz grāmatu 10 nedēļās"). Viņa jau pirmajā
nedēļā nosūtīja projekta dalībniekiem vienu no saviem manuskriptiem. Jau no
pirmajiem teikumiem biju uzrunāta līdz sirds dziļumiem un sapratu, ka manās
rokas (lasi - datorā, Microsoft Word formāta dokumentā), bija savā ziņā
revolucionāra lasāmviela, kas varētu palīdzēt daudziem cilvēkiem, kuri sirgt ar
depresiju un dažāda rakstura atkarībām. Iveta grāmatā dalās savā personīgajā
pieredzē. "Vīna meditācija sievietei" stāsta par to, ko nozīmē mācīties
dzīvot ar "skaidru skatienu" un cīnīties ar iepriekšminētajiem
stāvokļiem. Autore uzdrošinājusies izrakstīt no sevis ārā "elli" un ir arī pietiekoši drosmīga, lai parādītos
"kaila" mūsu visu priekšā.
Plašākā mērogā raugoties, šī grāmata ir vajadzīga ne
tikai iepriekšminēto veselības problēmu nomocītajām, bet ikvienai sievietei. Iveta
ļoti niansēti un dziļi jūt to, kas ir raksturīgs un tāpēc saprotams daudzām
sievietēm Latvijā. Pirmkārt, tā ir nebeidzama vainas un pienākuma apziņa par
to, ka nav pietiekoši laba un ka savu eksistenci ir nemitīgi jāpierāda, tā kā
jāsaskaņo ar kādu - sak, redziet, te nu es esmu, es tik ļoti cenšos, lūdzu,
apstipriniet, ka esmu iederīga šeit un šajā vietā. Autore raksta: "Nesen
saņēmu atgādinājumu par šizofrēnisko programmu, kas bērnībā ieinstalēta gandrīz
mums visiem. Tie ir divi pilnībā pretrunīgi apgalvojumi, kas būtu jāsasniedz
katram (...) vispirms - esi tāds kā visi un neizcelies! Bet vienlaikus - esi
arī vislabākais, jo tikai tā tu visiem patiksi un tevi mīlēs." (31.lpp.)
Otrkārt, tā ir nebeidzamā nepieciešamība (nevis vēlme, kā varētu domāt)
kontrolēt sevi un dzīvi sev apkārt, kas arī nozīmē šo pašu iepriekšminēto
noteikumu pildīšanu - no vienas puses "nolīdzinot" sevi un savu
personību "ar zāli", no otras puses - centienus atbilst iedomātiem
ideāliem, tādā veidā nopelnot mīlestību.
"Vīna meditācija sievietei" izpētes objekts ir "pieaugušie
bērni" - cilvēki, kas kaut kad, ļoti būtiskā savas personības veidošanās
posmā (parasti - bērnībā) nav saņēmuši beznosacījumu mīlestību un tāpēc pieauguši
rīkojas tā, lai būtu atbilstoši apkārtējo gaidām un saņemtu "godīgi
nopelnīto" mīlestību. Taču ir grūti nemitīgi rīkoties, esot pretrunā ar
sevi un savām vajadzībām, tāpēc "pieaugušie bērni" laiku pa laikam "noraujas
no ķēdes" - pārēdoties, piedzeroties, nodzenot sevi līdz spēku izsīkumam
sporta nodarbībās, iesaistoties atkarīgās un līdzatkarīgās attiecībās, dzīvojot
virtuālajā pasaulē vai citādos veidos "atbrīvojoties" no nemitīgās
paškontroles. Starp citu, atbilstoši dažu psihoterapeitu teorijai,
"pieaugušie bērni" lielākā vai mazākā mērā esam mēs visi*.
Ikdienā
mēs par sevi stāstām simtiem dažādu vēstījumu. Mēs spēlējam lomas, kurās citi
mūs ir pieraduši redzēt "uz skatuves", mēs bruņojamies ar sarkanām
lūpukrāsām un augstpapēžu kurpēm, uzvilkušas pašpārliecinātu un sevi mīlošu
sieviešu maskas. Nav viegli atzīt personības trauslumu - no tā mūs attur
lepnums un bailes no apkārtējo reakcijas. Tāpēc mēs turpinām dalīties
pārspīlētajos vai pat vien mūsu iztēlē izauklētajos "veiksmes stāstos".
Bet tad atnāk Iveta un atrauj durvis uz savām vājībām. Un paliek silti un mierīgi, jo tu saproti, ka
ir pilnīgi normāli un pietiekoši ne vienmēr būt "normālam".
Aizverot
šīs grāmatas pēdējo vāku, man ir sajūta, ka esmu gājusi Ivetai šo ceļu līdzās.
It kā es pati uz brīdi arī būtu atbrīvojusies no kaut kādas neredzamas mugursomas, kuru
esmu vilkusi sev līdzi. It kā es pati būtu sastapusies ar
savu iekšējo bērnu un sadraudzējusies ar to. Es domāju, ka šī grāmata sniegs iespēju piedzīvot šo satikšanos arī citām lasītājām.
*Psihoterapijā ir tāds jēdziens. "Pieaugušo
bērnu" būtība ir detalizēti izskaidrota brīnišķīgā Džona Frīla un Lindas
Frīlas grāmatā "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru