Smieklu krunciņas Maranas sejā

Rudens ir gadalaiks, kad ļoti gribas noslēpties. Ne tikai ietīties siltā pledā vai aizslēgties biezā kapučjakā, tādā veidā maskējoties un aizsargājoties no šķietami bezgalīgā lietus, brāzmaina vēja un arvien lielākos apjomos uzglūnošās tumsas, bet arī noslēpties no visas pasaules, ļaujoties personiskām, intravertām dīvainībām un aizrautībām. Narinē Abgarjanas grāmatā “No debesīm nokrita trīs āboli” aprakstītais Maranas ciems ir tieši tāda - savrupa un no pārējās pasaules noslēgta vieta, kurā patverties. Šīs nomales iedzīvotāju sīkstums un vienlaikus sirds siltums, īgnums un īpatnējā mīlestība pret dzīvi liek brīnīties, dažkārt skaļi smieties, bet dažreiz - empātiski nopūsties, sekojot dzīves straujajiem un nereti nesaudzīgajiem varoņu dzīves ceļa pagriezieniem.

Grāmatas autore piedāvā sulīgus un piesātinātus ciemata varoņu dzīvesstāstu aprakstus, vienlaikus aicinot gan just tiem līdzi, gan pasmaidīt par šo nomali, kas veidojusies kā "valsts valstī", kurā cilvēki joprojām dzīvo pēc nerakstītiem likumiem. Maranas ciema tirgū iedzīvotāji vēl aizvien apmainās ar precēm, neizmantojot naudu, ārstējas ar zāļu tējām un izvairās apmeklēt ārstus, kas, viņuprāt, veselībai var nodarīt lielāku ļaunumu nekā ilgstoša neārstēšanās. Maģiskā domāšana un māņticība Maranā spēlē nozīmīgu lomu, un dažkārt tā varoņiem ļauj izdarīt neapstrīdamus secinājumus par pasaules lietu kārtību. Grāmatā aprakstīts ne mazums patiešām ļoti komisku situāciju, piemēram, atejas piedzīvojums ar rauga mīklu un epizode par nelaiķa kurpēm, ko sīkāk neaprakstīšu. Šīs situācijas liekas ļoti atbilstošas konkrētās vietas raksturam - tās it kā iezīmē smieklu krunciņas ciemata sejā. Lasot romānu var just, ka Narinē Abgarjana ir iemīļojusi gandrīz visus savas grāmatas varoņus - arī dažubrīd grāmatai raksturīgā pasmiešanās par tiem ir drīzāk labvēlīga, nevis ņirdzīga.   

Jāatzīmē, ka grāmatai raksturīgi gari varoņu likteņu un dažādu notikumu (bada gadi, karš u.c.) apraksti, kas dažbrīd aizved lasītāju prom no galvenajam sižetiskajām līnijām, veidojot sazarojumu ap to. Tas no vienas puses ir mulsinoši, bet no otras - ļauj labāk iepazīties ar autores uzbūvēto pasauli un izgaršot tās nianses.

Maranas varoņi spītīgi turas pie ierastās dzīves kārtības, saglabājot savu autentiskumu, savrupību un noslēgtību un tādā veidā diemžēl arī nenovēršami izmirstot. "No debesīm nokrita trīs āboli", manuprāt, ir viena no šī gada spilgtākajām un emocionāli siltākajām grāmatām, kas turklāt var lepoties arī ar māksliniecisku un ļoti baudāmu vizuālo noformējumu.