Jebkurš varētu būt Maja

Ir tādas grāmatas, kas varbūt ir rakstītas ar pavisam citu nolūku, tomēr pilda tādu kā brīdinājuma funkciju. Un visiedarbīgākie brīdinājumi ir nevis mums klasiski zināmie vecāku aizrādījumi bērniem: "Nelien pie plīts, apdedzināsies!", bet gan tādi,  kas parāda aisbergu visā tā krāšņumā.  Brīdinājumi, kuri ataino ne tikai redzamo daļu, ko pamanījuši visi, kas ir informēti par notikušo sadursmi un katastrofu, bet arī nebūt ne tik viegli saskatāmo, zem ūdens paslēpto leduskalnu. Mālinas Džolito Pēšsones romānā "Plūstošās smiltis" ir iedziļinājusies un no sirds pacentusies parādīt komplicēta vidusskolas slaktiņa - skolēnu masu slepkavības - neredzamo daļu.

Grāmatas galvenā varone ir cietuma kamerā dienas aizvadošā jauniete Maja, kura mums stāsta par savu mācību gadu vidusskolas pēdējā klasē. Maja ir kritiski domājoša, asprātīga un ciniska meitene, kas samērā agrā vecumā izprot, kā funkcionē pasaule, ko no tās gaidīt un kādu rīcību no viņas sagaida apkārtējie. Meitenei ir labi situēti vecāki, mazākā māsa un vectēvs, labākā draudzene un samērā labas attiecības ar klasesbiedriem - visa viņas dzīvē it kā ir gana, vienlaikus, salīdzinot ar filmu vai romānu varoņu ikdienu, tā varbūt šķiet tāda samērā vienkārša, paredzama ikdiena. Negaidīti viņas klasē sāk mācīties noslēpumainais, pievilcīgais puisis Sebastians, par kuru Maja sapņo jau kopš bērnības, un - pārsteigums - Sebastians arī ir ieskatījies Majā un pats uzsāk ar viņu romantiskas attiecības. Cik skaisti, varētu domāt, ja Pēšsone būtu vēlējusies radīt Stefānijas Meieres "Krēslai" līdzīgu daiļdarbu, taču nekādus naivam mīlestības scenārijam "Princis iemīlējās Pelnrušķītē" līdzīgus pavērsienus šajā romānā tomēr nesagaidīsim.  Tāpēc, ka realitāte ir citāda un prinči izvēlas pelnrušķītes tikai tajā gadījumā, ja pelnrušķītes par to samaksā.

Stāstot no jaunas meitenes perspektīvas, "Plūstošās smiltis" aizraujošā veidā šķetina sabiedrības, skolu sistēmu un ģimeņu noslēpumus, skarot vairākus līmeņus vienlaicīgi - gan bērnu un vecāku attiecības, gan pusaudžu psiholoģiju, gan šķiru attiecības un imigrācijas tematiku. Romāns niansēti iemieso pusaudžu/jauniešu vecumam raksturīgo trauslo,  mikroskopisko pārliecību par sevi, saviem lēmumiem un rīcībām.  Galvenās varones identitāte 370 lappušu garumā mainās no ciniskas un aukstasinīgas apkārtējās vides novērotājas uz dzīvi un cilvēkus mīlošu, apmaldījušos meiteni. Majas varoni ir ļoti interesanti "lasīt" tieši pretrunīguma un daudzo iekšējo konfliktu dēļ. Man bija interesanti sekot līdzi arī tam, kā meitene pakāpeniski apaug ar patoloģisku vainas apziņu, uz ko vedina neveselīgās attiecības, kurās meitene ir iesaistījusies.

"Plūstošās smiltis" ir gan aizraujoša un ievelkoša lasāmviela, gan arī trauksmes zvans, kas norāda uz to, cik būtiski ir, lai mēs - pieaugušie un bērni, iemācītos savā starpā sarunāties. Nevis vienkārši parunāties un papļāpāt, bet gan sarunāties par to, kas mūs iepriecina, apbēdina, biedē, sadusmo un sanikno, kas aizskar mūs dziļi personiski - par tām īstajām emocijām, kuras nedrīkstam ignorēt. Kuras jāpamana līdz brīdim, kad tās sāk pārvērst apkārtni par kara lauku.