2.pasaules kara un arī
pēckara masu deportāciju tēma ir samērā bieži atainota latviešu kultūrtelpā -
gan kinematogrāfā ("Melānijas hronika", Dzintras Gekas filmas u.c.),
gan literatūrā. Stindzinošus faktus par šo periodu esmu uzzinājusi arī,
vairākkārt viesojoties Okupācijas muzeja telpās. Vēl viens mēģinājums izprast
necilvēcīgos dzīves apstākļus un dažādos izdzīvošanas mehānismus izsūtījumā
bija Sandras Kalnietes grāmata "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos",
kurā autore apraksta savu vecvecāku un vecāku, kā arī savas personīgās gaitas
nometinājuma vietā.
Kā uz grāmatas otrā
vāka raksta pati autore, grāmatas nosaukums atspoguļo kādu patiesu epizodi.
Izvešanas priekšvakarā Sandras mammai tika uzdāvinātas jaunas, smalkas kurpes,
kas kļuva par viņas vienīgajiem apaviem pirmajā izsūtījuma gadā. Autore piemin,
ka kurpju tēls ir simbolisks, jo tajā trauslums apvienots ar rupju spēku -
Sibīrijas īstenību. Grāmatas noslēgumā jāsecina, ka visu aprakstīto tēlu - gan
autores pašaizliedzīgās vecmammas Emīlijas, gan atbildīgā vectēva Jāņa, gan
viegli ievainojamās mammas Ligitas, gan jau karā traumētā tēva Aivara un viņa slimīgās
mammas Mildas - izdzīvošanas alkas un pūliņi šķiet kā trīcošā rokrakstā ar
zīmuli veiktas piezīmes uz nepielūdzamās mašinērijas grāmatas lapām. Tieši tik
maza bija viņu iespēja ietekmēt savu turpmāko dzīves gaitu - sākot no
nepamatotas izsūtīšanas uz attālajām, mežonīgajām nometinājuma vietām Sibīrijas
plašumos, turpinot ar smago darbu, badu un slimībām, Sandras mammas Ligitas
brīvlaišanu un atkārtotu(!) izsūtīšanu*,
ar Aivara un viņa mammas izsūtīšanu un noslēdzot ar Aivara un Ligitas
iepazīšanos, precībām un meitiņas piedzimšanu.
Grāmata sākas ar
vēsturisku ieskatu pēdējās pirmskara dienās, atgādinot par Molotova -
Ribentropa paktu un turpinot ar 1940.gadā sekojošo valsts okupāciju, kurai seko
pirmais izsūtīšanas vilnis. Autore daudz laika pavadījusi gan sarunās ar
tuviniekiem, gan arī arhīvos, meklējot būtiskus vēsturiskus dokumentus -
radinieku izsūtīšanas lietas, dažādas izziņas, specnometināto uzskaites
apliecības un citu saistošo dokumentāciju. Grāmata papildināta arī ar Sibīrijas
dzīvi ilustrējošām izsūtījuma fotogrāfijām. Šo darbu varētu dēvēt gandrīz par
dokumentālu, ja vien ne atsevišķu atkāpju fiktīvais raksturs. Tajās var lasīt
autores interpretāciju par to, ko viņas ģimenes locekļi tajā brīdī juta vai
domāja (piemēram, 67.lpp. - grāmatas autores vectēva Jāņa izjūtas, vērojot Jāņu
ugunskuru izsūtījumā).
Ja runā par
izdzīvošanas paņēmieniem, tad viens no emocionālās izdzīvošanas paņēmieniem
šādos apstākļos bija šausminošās pieredzes "izrakstīšana" no sevis ārā.
Tāds bija Sandras mammas Ligitas terapeitiskais paņēmiens apcietinājuma laikā-
vēstuļu rakstīšana viņas neeksistējošajam līgavainim.
Grāmatā ir aprakstītas
arī gaišākas dienas, piemēram, interesanti sekot līdzi Aivara un Ligitas kāzu
dienai un viņu sekojošajai, pieticīgajai sadzīvei, kas ar katru gadu tomēr
palika mazliet labāka, jo Sandras vecāki par profesionāli izpildītu darbu
saņēma paaugstinājumus darba vietā, bet
Aivars - arī iespēju izglītoties.
Autore aizkustinoši
apraksta savus vecākus, piemēram, mammas ārējo pašpārliecību un iekšējo
trauslumu. "Mammas ticība civilizētai dzīvei un atgriešanās brīnumam bija
iracionāla, jo nekas apkārtējā īstenībā neliecināja, ka cerībām būtu jebkāds
pamats. (..) Kad pienāca laiks manai pirmajai pretbaku potei, viņa neļāva
serumu ieskrāpēt uz rokas, bet uzstāja, lai iegriezumus izdara uz kājas.
Pārsteigtajai krievu medicīnas māsai mamma teica: "Manai meitai būs
vajadzīgi skaisti pleci, jo reiz viņa valkās vakarkleitas!""
(220.lpp.) Lai arī ticība konkrētajā brīdī šķita iracionāla, cerētais tomēr
piepildījās, un, sekojot politiskajam atkusnim, 1957. gadā Kalniešu ģimene
atgriezās Latvijā.
"Ar balles kurpēm
Sibīrijas sniegos" sniedz visaptverošu, skarbu, tomēr vietumis arī cerību pilnu
ieskatu vienas konkrētas ģimenes izsūtījuma gaitās. Lai arī šī vēsture ir
rakstīta ar latviešu tautas ciešanām un ne vienmēr vēlamies iedziļināties šādos
pārdzīvojumos, tā tomēr ir mūsu vēsture, kas ir jāzina un jāizprot, jo īpaši
tādēļ, ka joprojām ir cilvēku grupas, kas labprāt gremdējas padomju perioda
nostalģijā.
*Šie
notikumi šķiet pilnīgs absurds, taču ir traģiska īstenība. Daudziem
izsūtītajiem bērniem tika dāvātas cerības un iespējas atgriezties dzimtenē, ko
viņi, protams, nevilcinājās izmantot.
Taču jau pēc neilga laikposma bez jebkāda nopietna iemesla tie atkal tika
apcietināti, ieslodzīti vienās kamerās ar bandītiem un noziedzniekiem un pēc
apcietinājuma atkārtoti sūtīti uz nometinājumu vietām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru