Visi mūsu tarakāni

Decembra vidus. Iepirkšanās centros balsi jau pamatīgi iesildījusi Meraija Kerija ar "All I want for Christmas...", veikalu stendi pilni ar skaisti iesaiņotiem, taču ne vienmēr obligāti vajadzīgiem dāvanu štruntiņiem, koķetas lampiņas mirkšķina pilsētas kokos un logos un kaut kur visā šajā pirmssvētku maratonā lēni dzimst atskārta, ka pavisam drīz būtu jāsākas vieniem no gada sirsnīgākajiem svētkiem. Šajā pirmssvētku drudzī ļoti gribētos vismaz uz īsu brīdi apstādināt laiku un iegremdēties... pašai sevī. Šim mērķim izvēlējos nupat Zvaigznes ABC apgādā iznākušo Zanes Zustas un Diānas Zandes grāmatu "Tarakāni manā galvā".

Varbūt tas skanēs kā stereotipisks vispārinājums, tomēr domāju, ka gandrīz katrai sievietei ir ļoti daudz un dažādi vīriešu dzimtes "draugi", kurus dažkārt smīnot dēvējam arī par tarakāniem. Daži no tiem ir untumaini un kašķīgi, citi ir bezcerīgi un depresīvi, vēl citi - aizvainoti un histēriski. Visi šie draudziņi mājo mūsu galvās un priecīgi sadevušies rokās rīko koncertus ikreiz, kad atsakāmies no apzinātas savu jūtu un emociju uztveršanas.

Grāmatas autore, žurnāliste Zane Zusta piecpadsmit asprātīgos, dzīvīgos stāstos ieskicē dažādu sieviešu dzīves ainiņas, bet psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande katrai grāmatas varonei un aprakstītajai situācijai ir veltījusi empātisku vēstuli, kas sniedz gan mierinājumu, gan arī pamudinājumu rīkoties. Diānas labvēlīgā, iejūtīgā un vienlaikus atklātā balss maigā veidā "diagnosticē" un atgādina katrai no mums, cik daudzas un dažādas ir mūsu iespējas un izvēles. Svarīgi ir visas šīs iespējas apzināties un atšķirt patiešām nepieciešamo no vēlamā un reālo no izfantazētā.

Man ļoti patika šī grāmata, un neliegšos - es tajā atradu daudzus "savējos". Tā bija iespēja gan paskatīties uz sevi no malas, gan pasmieties un mazliet pažēlot savu iekšējo bērnu, bet, kas ir vēl būtiskāk - tā ir iespēja arī padomāt, kā ar iegūto informāciju rīkoties turpmāk. Skaidrs, ka radikālas kustības, izlasot šo grāmatu, nav jāveic - zināms taču, ka netrenēts cilvēks, kurš pēkšņi izlemj skriet maratonu, ātri vien var pārpūlēties un gūt negribētas traumas. To atgādina arī pati Diāna, piemēram, stāsta "Grābekļu paradīzē jeb "sūdu vai kūku"?" vēstulē draudzīgi brīdinot epizodes varoni, kas apjautusi savu kļūdaino rīcību, grib pārsteigties un pēkšņi rīkoties diametrāli pretēji savam ierastajam rīcības modelim.

Veselīgāk ir tomēr sākt pamazām. "Uzzīmēt" (lasi - aprakstīt) savus tarakānus blociņā, atzīmēt, kas tiem ir raksturīgs, kādās dzīves situācijās tie pēkšņi sāk parādīties. Parasti tas notiek tumsā (atceros, kad dzīvoju kopmītnēs, pārīti reālu tarakānu bijām ar draudzenēm pieķērušas naktī, pēkšņi ieslēdzot gaismu). Lūk, tā jau ir viena daļa no atbildes. Ieslēgt gaismu jeb "apzinātību". Apzināties savas emocijas - bailes, vainas izjūtu, kaunu, dusmas - un saprast, no kurienes tām aug kājas. Un pamazām, arvien biežāk novērot nelūgtos viesus. Novērošana palīdz tos pamanīt ātrāk un, kā saka pati grāmatas autore, "ja tarakāni zina, ka mēs viņus esam atraduši un vērojam, tie uzvedas kārtīgāk". Un tas jau ir ļoti daudz.