svētdiena, 2016. gada 9. oktobris

Smalks saldēdiens dāmām

Pārmaiņas pēc nolēmu uzrakstīt par kādu kultūras iespaidu, kas nevedina uz depresīvām pārdomām, viegli padodas lasīšanai un vienlaikus kopsummā valdošajai patīkamajai, gaisīgajai noskaņai ir uzrakstīts virtuozi un gudri. Romānā ar nosaukumu "Smalkjūtība" ir ietvertas dažas jaukas atziņas, ko es labprāt ietetovētu savā prātā vai vismaz uzkopētu uz kanvas (līdzīgi kā visi tie šobrīd komerciālo bumu piedzīvojošie, pēc būtības neko neizsakošie "LOVE IS ALL YOU NEED" un "NEVER STOP DREAMING" uzraksti), ko piestiprināt pie sienas virs rakstāmgalda.
Neesmu lasījusi daudzus mūsdienu franču autoru darbus (biežāk - skatījusies šajā valstī dzimušās filmas), un tomēr, balsoties uz manu niecīgo franču kultūras bagāžu, atļaušos pateikt (lasīt - uzrakstīt), ka franču autori ir LIELISKI.  Viņu darbi nav nomācoši un drūmi (pat atainojot vēsturiski, sociāli un citādi smagas tēmas franči ir krietni jautrāki par, piemēram, skandināvu izcelsmes autoriem), viņu sižeti nav paredzami banāli (nu labi, arī amerikāņiem reizēm izdodas kaut kas aizraujošs un foršs, nenoliedzu, bet, kopumā ņemot, amerikāņi pārāk bieži balstās uz stereotipiem, jo īpaši ar stereotipizāciju grēkojot romantiskajās komēdijās, kā arī varoņsāgās), un, kas ir ne mazāk svarīgi, franču rakstniekiem ir brīnišķīga humora izjūta.
Varbūt jūs esat redzējuši piemīlīgu franču romantisko komēdiju (oriģinālnosaukums "La délicatesse") ar Odriju Tatū un Fransuā Damjēnu galveno varoņu lomās, kurā atainoti divu šķietami viens otram nepiemērotu cilvēku attiecību līklocīši? Odrijas varone, protams, ir šarmanta, smalka (gan vizuāli, gan emocionāli), profesionāli veiksmīga nodaļas vadītāja kādā zviedru firmā - un vienlaikus nobijusies sieviete, kura darba kalnu aizsegā cenšas patverties no sāpīga zaudējuma pagātnē. Fransuā, savukārt, ir lempīgs un liels zviedrs, kas  uz darbu dodas jautros, strīpainos džemperīšos un kura smaids ir multiplikācijas varoņa Šreka prieka izpausmes kopija. Fransuā jeb Markusam (filmā viņš ir zviedrs vārdā Markuss, kas "pametis Zviedriju un aizbēdzis uz Franciju, lai pārstātu ēst sausiņus"... vai varbūt lai izvairītos no pašnāvības, jo pēc statistikas datiem Zviedrijā it kā "esot augstākais pašnāvību līmenis pasaulē") ir arī labas īpašības, piemēram, prasme smīdināt Odrijas varoni Natāliju, un viņš ir tieši tikpat viegli ievainojams un smalkjūtīgs, un nobijies kā Natālija. Varoņi ir neparasti, neklišejiski un viņu stāstam gribas sekot līdzi. Tā es domāju tagad, un tā es domāju arī pirms pieciem gadiem, kad pirmo reizi noskatījos šo filmu.
Kāpēc šajā ierakstā es veselu atkāpi veltīju šīs filmas anotēšanai? "La délicatesse" ir uzņemta, balstoties uz šāda paša nosaukuma romānu, kuru es nejauši iegādājos "Zvaigznes ABC" grāmatnīcā. Romāna ekranizācijai nav ne vainas, tomēr (un to mēs labi zinām) grāmatās varoņu stāsts ir krietni detalizētāks un salīdzinājumā ar audiovizuālo rīmeiku grāmatas parasti ir daudz labākas. Dažas atziņas no grāmatas "Smalkjūtība":
  • ·         "Vairākums pāru dievina par sevi stāstīt pasaciņas. It kā tieši viņu satikšanās ir kaut kas īpašs; tādējādi neskaitāmas, visbanālākajā veidā izveidojušās savienības atrod veidu, pat maznozīmīgu sīkumu, kā nodrošināt sev nelielu sajūsmu. Galu galā jau ikviens no mums cenšas visu notiekošo izskaidrot pa savam".
  • ·         "Ģimene un draugi, kuri bija viņu kāzās, veidoja tā saukto sociālā spiediena pirmo līniju. Un šis spiediens pieprasīja bērnu. Vai tiešām šo cilvēku personiskā dzīve tik lielā mērā bija neinteresanta, ka viņiem neatliek nekas cits, kā to aizpildīt ar notikumiem no svešām dzīvēm?"
  • ·         "Sērās slēpjas kāds pretrunīgs spēks, visvarens spēks, kas liek cilvēkam vienlaikus tiekties pēc pārmaiņām un tajā pašā laikā pieprasa no viņa patoloģisku uzticību pagātnei."




"Smalkjūtība" ir deserts meitenēm, sievietēm, dāmām, labi, nebalstīšos uz stereotipiem - iespējams, ka patiks arī vīriešiem. Man jāpateicas šī romāna autoram Dāvidam Foenkinosam par dāvātajiem smaidiem, par ironiju, kas deva iespēju paskatīties no malas arī uz sevi, un par dienas prieku par spīti pelēcībai un rudens lietavām, kas pārcēlušās uz Latviju uz nenoteiktu laiku.