Slimības aizēnota pašcieņa. "Migrēna. Izlaušanās"

Dažkārt cilvēka dzīvē ienāk slimība, kas realitāti apgriež kājām gaisā un piespiedu kārtā iemāca jaunus dzīvesveida paradumus un attieksmi. Taču reizēm tā ir šķietami "nenopietna kaite", kurai it kā nevajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību laikā, kad citi terminatorveidīgie nepaguruši un produktīvi dodas savu mērķu virzienā... vai tiešām nevajadzētu? Un kādēļ?

Igauņu rakstnieces Maijas Sepas romānu galvenokārt gribēju izlasīt tādēļ, ka migrēna ir skārusi man tuvus cilvēkus un es vēlējos uzzināt vairāk par šo mīklaino, neparedzamo un arī grūti izturamo slimību. Manuprāt, darbā var gūt padziļinātu izpratni par migrēnas lēkmes dažādajām sejām, kas lielākoties noved pie bezpalīdzības izjūtas un lielām sāpēm. Taču aiz konkrētas slimības simptomiem un izpausmēm šajā darbā var tvert arī plašāku kontekstu - te ir ieraugāma kopējā emociju amplitūda cilvēkam, kuram ir slimība, kas traucē ikdienas funkcionēšanu, bet kas vienlaikus nav nāvējoša un pārāk bīstama, lai uztvertu to pārāk nopietni. Dominējošā vainas izjūta ir tik smacējoša, ka traucē grāmatas galvenajai varonei Vīvei atklāti paust savas emocijas - gan attiecībā uz savām sāpēm, gan attiecībā uz apkārtējo cilvēku pieļautajām kļūdām vai izrādīto necieņu.

Lai arī grāmata ir veidota kā vēstījums par migrēnas skartu sievieti, atainotā tematika un jautājumu loks ir vispārīgāks un liek aizdomāties par attiecībām starp veseliem cilvēkiem un tiem cilvēkiem, kuriem ir jāsadzīvo ar hronisku slimību. Šāda saslimšana, kuras dēļ nomokās ne tikai pacienti, bet daļēji arī viņu aprūpētāji, ir arīdzan spēcīgs pacientu sabotēšanas veids - jo viņi ir atkarīgi no līdzcilvēku rūpēm, palīdzības un medikamentiem. Viņu saslimšana kaut kādā mērā ir apgrūtinājums apkārtējiem, lai cik nesavtīgi un labvēlīgi tie izturētos. Konkrētajā gadījumā Vīve ir pirmais un galvenais cilvēks, kas sevi sabotē, līdz ar to viņas dzīve kļūst grūti izturama pat situācijā, kad apkārt ir diezgan daudzi atbalstoši un gādīgi tuvinieki un draugi. Galvenās varones gadījumā tas ir drīzāk jautājums par pašcieņu un savu robežu nosargāšanu.  

Slimība, protams, ir pamats arī citu negatīvu emociju dzimšanai - slims cilvēks blakus enerģiskam, veselam jaunam partnerim var justies disfunkcionāls, un, lai arī galvenā varone Vīve cenšas lolot sevī vienīgi labas un siltas jūtas pret savu vīru, laiku pa laikam viņā novērojama arī skaudības atblāzma.

Romāna pirmajā daļā bija grūti izprotamas galvenās varones bailes  un nevēlēšanās meklēt problēmas risinājumus - esmu pieradināta pie spēcīgākiem personāžiem, kuri ir par sevi pārliecināti un nešaubīgi dodas savu mērķu virzienā. Realitāte ir sarežģītāka, un dažkārt pat pirms mazu soļu speršanas pārmaiņu virzienā ir jāpārvar ne viens vien iekšējs konflikts. Tāpēc labi vien ir, ka Maija Sepa šo cīņu ir atainojusi uz papīra.

Plašākā mērogā "Migrēna. Izlaušanās" ataino pārmaiņu posmu, atgūstot ticību sev un citiem. Romāns stāsta: mīlestība pret citiem sākas ar rūpēm par sevi. Un tad, kad tu esi parūpējies par sevi un jūties labi, tu vari ar īstu prieku pievērsties citiem, jo citādi tavas rūpes lielākā vai mazākā mērā balstīsies uz vainas apziņu, bailēm vai kaunu. It kā jau zināma atziņa, taču laiku pa laikam nenāk par ļaunu to sev atgādināt. 

Vienkārši par sarežģīto. Par Kristas Annas Belševicas debijas dzejoļu krājumu "Medījot dzīvi".

Ja kādreiz tiks izdota mana dzejas vai prozas grāmata, tad labākais kompliments, ko es gribētu saņemt, būtu: "Kāpēc šo neuzrakstīju es?". Intuīcija man čukst, ka līdz manai debijai literatūrā vēl kāds laiciņš būs jāuzgaida, taču tas neliedz man piešķirt kādam jaunajam autoram iepriekšminētā komplimenta kopiju - šajā gadījumā autores Kristas Annas Belševicas debijas dzejoļu krājumam "Medījot dzīvi".

Neesmu mācījusies literatūras kritiku, tāpēc būšu ļoti nekritiska un subjektīva, aprakstot piedzīvotās domas, pārdomas un izjūtas "Medījot dzīvi" lasīšanas laikā. Manuprāt, autore atbilstoši laikam (nevis tam, par kuru mums ik dienas vēsta Toms Bricis, bet drīzāk tam, kas sasaistīts ar gadskaitli, laikmetu) ir fiksējusi to trauslo un grūti definējamo dzīves izjūtu, to "sazin ko, kas sākas aiz smilšu kastes" (atsauce uz dzejoli krājuma 15.lappusē), kas ir ļoti tuvs šodien dzīvojošam divdesmit - trīsdesmit gadus jaunam cilvēkam. To var saukt par atklāsmi, cik bezjēdzīgs un neizprotams ir notiekošais, šīs dzīves pieņemšanu un arī par pofigismu kaut kādā mērā, kam paralēli par spīti visai iepriekšminētajai jēgas neesamībai tomēr ir manāmi simptomātiski, reizēm drudžaini tās meklējumi.

Autore savos darbos ir dozēti un simpātiski pievienojusi humoru un ironiju, piešķirot porainuma efektu pašas pasniegtajai reizēm rūgtajai šokolādei. Laikmetīgums un humors ir veikli savirknēts lielākajā dzejoļu daļā. Piemēram, dzejolī par pietrūkšanu (48.lpp.), tas ir radīts, uzskaitot dažādus interneta saziņas rīkus / sociālos tīklus kopā ar asprātīgu rindu par iespējamajām bankas konta izmaiņām. Asprātīga un atsvaidzinoša ir latviešu kultūras sakrālo (ja tā var saukt) simbolu apvienošana ar spilgtām, nesamākslotām sadzīves detaļām un personiskiem novērojumiem (Likteņupe, kas līdzi divām pīlēm nes vienu Bauskas tumšo - 50.lpp., latviskās identitātes stutēšana pret Dainu skapi 81.lpp.dzejolī "Jaunlatvieši" u.c.).

Dzejoli "b)" (31.lpp.) esmu dzirdējusi "dzīvajā" divas reizes, vienreiz autorei uzstājoties Hāgenskalna komūnā, otrreiz piedaloties Dzejas dienu pasākumā "Atvērt nevar aizvērt". Laikam tieši šis ir dzejolis, kas visprecīzāk trāpīja manas uzmanības mērķī un, pārlasījusi to vairākas reizes, joprojām secinu, ka tas ir viens no mīļākajiem krājuma darbiem. Tieši "b)" man (subjektīvi, protams) šķiet visa krājuma esence - te ir tas gabaliņš dzīves, kas ir nomedīts ļoti asredzīgi un sapiņķerēti, līdz paliek komisks un reizē mazliet skumjš. Te ir gan iepriekšminētā bezjēdzība un sarežģītība, gan arī tā visa pieņemšana. Konkrētais darbs  (ar pāris rindiņu iztrūkumu), kas sākas ar vārdiem "mani mācīja", ir lasāms arī satori.lv vietnē: http://www.satori.lv/article/es-izsuksu-so-pasauli-sausu

Manā subjektīvajā pasaulē atsevišķi īsie krājuma dzejoļi vairāk atgādina atziņas (nevis dzeju), un varbūt mazliet nedabiska liekas salīdzinoši bieža vārda "sasodīti" piesaukšana (12.lpp., 24.lpp.) Tas gan ir sevišķi subjektīvi tādēļ, ka es pati šo vārdu principā neizmantoju (es vienkārši tā vietā lietoju citus). Lai gan šķiet, ka formas ziņā autorei labāk padodas "garāki dzejoļi", viņa spēj trāpīgi un interesanti izteikt būtisko arī dažās rindiņās, ko pierāda tādi darbi kā "krusts uz mana kakla" (8.lpp).

Visādā ziņā krājums "Medījot dzīvi" man šķiet nopietns un uzmanības vērts jaunas autores pieteikums, un es ar aizrautību sekošu tam, kā šim krājumam veiksies uz latviešu dzejas skatuves.

Bērni - pieaugušo rotaļlietas?

Jebkuram cilvēkam droši vien būtiskākais dzīves nogrieznis, kas ietekmē visu turpmāko scenārija attīstību, ir bērnība. Pāvela Sanajeva grāmata "Apglabājiet man aiz grīdlīstes" ir biedējoši trāpīgs pieaugušo - bērnu psiholoģiskās vardarbības piemērs.

Pirms izvēlēties šo grāmatu, nebiju neko daudz dzirdējusi par tās autoru un grāmatas sižetu, taču pamanīju tās reklāmu dažādos kultūras portālos. Provokatīva un izaicinoša likās grāmatas otrajā vākā minētā informācija, ka "lasītāji sadalījušies divās nometnēs - vieni jūsmo, ka nekas labāks dzīvē neesot lasīts, citi ir neizpratnē par grāmatas panākumiem un uzskata, ka autors smalki atriebies vecmāmiņai par bērnībā nodarītajām pārestībām". Iepriekšminētais apvienojumā ar faktu, ka grāmata lielos vilcienos ir autobiogrāfiska, arī kalpoja par āķīgu reklāmu, kas pamudināja mani izvēlēties tieši šo lasāmvielu.

Ja vaicā par iepriekšminēto lasītāju sadalīšanos divās it kā karojošās nometnēs, es uzskatu, ka šajos it kā atšķirīgajos viedokļos patiesībā nepastāv nekāda pretruna, jo a) šī patiešām ir viena no labākajām daiļliteratūras grāmatām, ko esmu lasījusi pēdējā laikā; b) tā patiešām ir smalka atriebība vecmāmiņai par bērnībā nodarītajām pārestībām. Vienīgā tēze, kurai es nepiekrītu vai drīzāk nesaprotu: kā gan var būt neizpratnē par konkrētās grāmatas panākumiem?

Grāmatas scenārija pamatā ir zēna Sašas traģikomiskie piedzīvojumi pie garīgi nelīdzsvarotās vecmāmiņas, kur dažādi komiski notikumi un situācijas pakāpeniski atklāj galveno varoņu traģiskos likteņa pavērsienus. Protams, pašironija un sarkasms, ko autors izmanto, lieliski sapludinot to ar bērna skatījumu uz notiekošo, ir līdzekļi, kas grāmatu padara salīdzinoši "viegli lasāmu". Citādi smiekli nenāktu, būtu tikai asaras.

Autors veiksmīgi ilustrē to, kā bērns kļūst par "rotaļlietu" uz pieaugušo neatrisināto problēmu, vājību un slimību fona. Grāmatā sniegtas manipulēšanas paņēmienu paraugstundas, piemēram, mēģinājumi nopirkt bērna mīlestību, mēģinājumi izmantot to savām vajadzībām attiecībās ar citiem cilvēkiem, bērna izmantošana par vairogu pieaugušajam neērtās konfliktsituācijās u.c. Īpaši izteiksmīgi emocionālās varmākas agonija ir nolasāma, tuvojoties grāmatas finālam, taču neko vairāk par konkrēto epizodi es neatklāšu. Autors ir arī vaļsirdīgi atklāts savās attieksmēs - un šo patiesumu atbruņojošu dara tas, ka notiekošo it kā apraksta bērns. "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes" ir stāsts, kuru izdzīvo nesamāksloti, kolorīti un pilnasinīgi varoņi.

Ja jāatzīmē kāds grāmatas trūkums, tad, iespējams, ka autors ir "pārsālījis" darbu ar lingvistiskām rupjībām. Pats Pāvels Sanajevs gan skaidro, ka lamu vārdu apjoms nav pārspīlēts, jo noteiktais rupjību daudzums ir proporcionāls dzirdētajam bērnībā. Tas ir iespējams, tomēr jāņem vērā, ka mūsu atmiņas ir subjektīvas un iespējams, ka vecmāmiņas demonizēšana tomēr notikusi mazliet sabiezinātās krāsās. Jautājumi, protams, rodas arī domājot par grūti izskaidrojamo galvenā varoņa mammas lomu šajās attiecībās. Sašas absolūtā mīlestība pret mammu ir viegli izprotama, taču mammas rīcības motīvi grāmatas garumā šķiet neskaidri, tomēr (iespējams) tos atklāj jau iepriekšminētā epizode īsi pirms daiļdarba beigām.

Īsumā rezumējot, šī grāmata man bija iemesls gan smiekliem, gan asarām - gluži kā dzīve. Un dīvainā kārtā man šķiet, ka tēma nezaudē aktualitāti arī mūsdienās, jo par spīti 21.gadsimtam un tā iespējām, ģimenes/draudzības attiecību modeļi arī šodien dažkārt šķiet pagalam nesaprotami un diemžēl ar nojaušamu mīlestības deficītu. To labi atklāj jaunākā Andreja Zvjaginceva filma "Nemīlestība", ko pašlaik demonstrē kinoteātrī "Splendid Palace". 

Plaisas mūsu spoguļattēlos

Ingas Gailes vēsturiskais romāns “Stikli” pārnestā nozīmē ir spējīgs iemest akmentiņu stereotipu un priekšstatu stikla logos, caur kuriem dažkārt skatāmies uz pasauli, un saplēst tos simt lauskās. Šīs lauskas spēj iedurt ikvienam, kas zina, ko nozīmē kādā izšķirošā dzīves situācijā noliegt sevi, savu mazliet īpatnējo "es". Lasot šo daiļdarbu, daudz domāju par to, ka arī šodien pastāv "autoritāšu" radītas “normālības” robežas, kuras dažkārt gribētos izpludināt un ļaut visiem – gan staltiem ozoliem un lepnām liepām, gan smaržīgām sīpolpuķēm, gan nezālēm un salīkušiem kokiem – visiem, VISIEM ļaut augt un bagātināt dabas ainavu ar savu dažādību.

Mazliet ieskicēšu vēsturisko ietvaru, ko grāmatā portretē romāna autore. Dzejniece un prozaiķe Inga Gaile ir viena no rakstniecēm, kas ir iesaistījusies vēsturisko romānu sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” radīšanā. Romāns “Stikli” attēlo 20.gadsimta 30.gadu nogali – Latvijas vadoņa Kārļa Ulmaņa autoritatīvā režīma laiku, kuru liela daļa vecāka gada gājuma cilvēku šodien glorificē un idealizē, prāta nostalģiskos nostūrīšos dēvējot šo posmu par mūsu tautas pārpilnības ziedu laikiem. Šajos (daudziem droši vien personiski nepazīstamajos) ziedu laikos un ziedu laukos tomēr mēdza izaugt arī pa kādai nezālei – visās vēstures lappusēs ir atrodami fiziski un/vai garīgi slimi, nelaimīgi, depresīvi cilvēki, trauksmaini cilvēki, no ķīmiskām vielām atkarīgi cilvēki, ne-heteroseksuāli cilvēki – jautājums ir, vai šiem personāžiem drīkst dot atļauju netraucēti dzīvot vēstures grāmatas lappusēs (protams, ar zināmiem ierobežojumiem – sabiedrība ir jāpasargā no slepkavām, varmākām u.c. devianta rakstura personībām). Vai tomēr šo cilvēku nodaļas būtu nesaudzīgi jāizplēš no grāmatas laukā, lai nebojātu iespaidu par “brīnišķīgo, neatkārtojamo zelta laikmetu”. Man personīgi nesagādāja neērtības nedz autores izmantotais poētiskais valodas stils, nedz spēlēšanās ar brīvajām pārejām, kas līgani pārceļ no viena literāra varoņa pārdzīvojumiem pie cita, liekot lasītājam līdz zināmam brīdim vaicāt, kura varoņa balss šobrīd runā, līdz konkrētais varonis ir identificēts. Nodaļu šajā grāmatā nav, radot pamatotu iespaidu, ka viss notiekošais un visi varoņi ir nepārdalāmi un saistīti.

Jautājums, kas mani urda pēc grāmatas izlasīšanas, ir - kuru ceļu izvēlēties? Būt “normālam”, upurējot savas (bieži vien pat neapzinātās, dažkārt - skaudri jūtamās) vēlmes, un asiņot iekšēji vai tomēr atļauties būt “īstam” ar risku nonākt sabiedrības kaunināšanas aplī vai tikt nosūtītam perifērā izolācijā? Es nezinu atbildi, uz šo jautājumu. Bet paldies autorei par jautājumiem.