ceturtdiena, 2020. gada 26. marts

Izmētātie puzles gabaliņi


"-Tad taču jums vienmēr jātēlo viena un tā pati loma. Vienkājainais vīrietis. 
-Ak tā jums liekas? 
-Nu bet kas cits te varētu likties?
-Tas taču nav viens un tas pats vīrietis. Vienkārši ir sagadījies, ka viņiem visiem ir viena kāja." (K.Lipsone "Saldējuma pārdevējs")


Somu rakstnieces (un ārstes) Katri Lipsones daiļdarbu “Saldējuma pārdevējs” nevar nosaukt par romānu tā klasiskajā izpausmē. Autore grāmatu drīzāk veido kā mozaīku, kas sastāv no astoņiem savstarpēji saistītiem gabaliņiem, kuros lineārā izkārtojumā atainotas atblāzmas no 2.pasaules kara, pēckara gadiem ar tiem raksturīgajiem salauztajiem likteņiem, studentu noskaņojuma Prāgas pavasara laikā, čehu imigrantu dzīves Zviedrijā un atmodas laika Čehoslovākijā. Tieši šī  pužļveidīgā izkārtojuma dēļ ļoti piemērots šķiet grāmatai radītais mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vāka dizains.

Autore ir radījusi vairākus personāžus, kas “piedzimst” kādā no grāmatas nodaļām, taču, tai noslēdzoties, personāža dzīves līnija nereti it kā pēkšņi apraujas, ļaujot lasītājam pašam minēt, ar kādu mērķi šis varonis iemājojis grāmatas lappusēs. Apraujas arī sižeta līnijas un reālais (cik nu daiļļiteratūra var būt dēvējama šādā vārdā) tiek sapludināts ar fantāziju, autores galvā notiekošais - ar varoņu un režisora galvās notiekošo. Viens no grāmatas centrālajiem varoņiem - Jans kļūst par tādu kā Čehoslovākijas simbolu, bet viņa meita Gunilla - Zviedrijas simbolu.

Katri Lipsone izmanto laikmetīgu un savā ziņā tādu kā mazliet atsvešinātu pieeju. Piemēram, grāmatā pieminētie vēsturiskie notikumi reti tiek izmantoti kā iemesls varoņu rīcībai – vismaz ne uzkrītošā, atklātā veidā. Aktieris ar vienu kāju, kurš piedalās pēckara filmas veidošanā, nav zaudējis to karā kā varonis, savukārt noslēpumaino Janu, kurš studē Prāgā, šķietami tikpat kā neietekmē tikko notikusī viņa vārda brāļa Jana Palaha pašupurēšanās – sadedzināšanās, protestējot pret padomju okupāciju 1969.gadā. 

"-Jan, kur tu biji? Es tevi visu laiku gaidīju. Tur bija visi.
-Vai tāpēc tur biji arī tu?
-Kā tu tā vari teikt? Tieši šodien, vai tev vispār nav sirds? Kāpēc tu neatnāci?
-Kāpēc man būtu vajadzējis iet? Tās taču nebija manas bēres." (K.Lipsone "Saldējuma pārdevējs")

Tomēr tas varētu būt arī ir tikai mānīgs šķitums, jo ir vairākas epizodes, kas netieši norāda uz to, ka Jans, iespējams, vēlējies iesaistīties notiekošajā ar vēl lielāku aizrautību kā viņa studiju biedri. Šīs epizodes gan netiek attīstītas, kārtējo reizi uzdodot jautājumu lasītājam – un kā notiekošo interpretēsi tu? 

“Saldējuma pārdevējs” nepiedāvā gatavas atbildes, bet gan izaicina lasītāju. Romāns it kā veidots no vairākām mīklām, ne uz vienu no tiem nesniedzot kādu konkrētu skaidrojumu. Tas varētu mulsināt lasītājus, kas ir pieraduši pie skaidra, saprotama, klasiska sižeta, vienlaikus – “Saldējuma pārdevējs” var kļūt par īstu gardēdienu tiem, kas izbauda taustīšanos un nestandarta situācijas.

svētdiena, 2019. gada 8. decembris

Kas tik te nenotiek


Šī gada rudenī apgādā "Jānis Roze" iznāca kāda jauna latviešu rakstnieka debijas grāmata, ko droši vien var aplūkot kā pārsteigumu pašmāju literārajā ainavā. Žurnāla "Rīgas Laiks" šifrētājs Rvīns Varde iepriekš sevi spilgti pieteicis internetžurnālā "Satori", publicējot neparastu īsprozu, kurā nevar nepamanīt autora novērotāja talantu, kas mijas ar ironisku iztēli. 

Lai vismaz mēģinātu raksturot grāmatu "Kas te notiek", no sākuma būtu jācenšas saprast - "kas tas vispār ir?" Grāmatas otrais vāks skaidrojoši vēsta - "dokumentālas īsprozas skices", kas "atspoguļo autora atmiņas, novērojumus un refleksijas", un jāpiekrīt, ka autora īsos, radošos uzplaiksnījumus radīt palīdzējusi neapšaubāmi vērīga acs. Vienlaikus viņš ir licis lietā gana daudz iztēles un tās paņēmienus, radot bieži vien pilnīgi negaidītus aprakstīto situāciju atrisinājumus. Papildus jau minētajam Rvīns izmanto neparastus salīdzinājumus, ko gribas citēt ("cilvēki, kurus diena saberza piestā kā dažādu krāsu piparus", "asfalta seja bija neskaitāmu rētu izvagota, kā hokeja vārtsargam, pirms izgudroja aizsargsietu"), uzskaitījumus, dažādus sižetiskus pavērsienus (jā, to var panākt arī vienas atkāpes rāmjos).

Daži no aprakstītajiem tēliem rada lirisku noskaņu, it kā autors neapzināti būtu centies veidot savdabīgu tiltu starp prozu un dzeju:
"...man palūdza nopirkt visparastākos melnos diegus. (..) Jā, tos visvis, kas ir vienkārši kā nagla, kā burts o, kā sāls. Jo kuram tad vajag tos sarežģītos diegus, kuri ir kā grūti atbildami jautājumi. Tie naktīs neguļ, domā par filozofiju, izgudro pašindulgējošas teorijas, ir pretrunīgi, paradoksāli, un pat spolītē tos satīt nevar, tikai haotiskā, ligzdveidīgā murskulī iegrūst šūplādē".

No vienas puses radītas īsskices ir trāpīgi novērojumi, kas atšķaidīti ar neprognozējamas iztēles pavedieniem - tie arī ir instrumenti, ko autors izmanto biezā slānī. Turklāt, atrisinājumi bieži vien aizved pilnīgi negaidītā virzienā, bieži vien tie ir jautājumi vai šķietami teikumi, kas ir pilnīgi nevietā - mulsinoši nobeigumi, kas liek uzdot grāmatas nosaukumā ietverto jautājumu, kuram, starp citu, atbilstoši autora izvēlētajam stilam, nav jautājuma zīmes. Šķiet, ka tieši tāds arī ir autora mērķis - pārsteigt, mulsināt, reizēm šķietami mazliet vazāt lasītāju aiz deguna.  

Grāmatas nobeigumā prātā it kā ienāk jautājums "bet kāpēc tas viss?" un vai šie īsie, no dzīves izrautie gabaliņi nebūtu pelnījuši izaugt līdz pilnmiesīgam materiālam, kurā darbotos daudzšķautņaini, interesanti varoņi un notiktu jēgpilna sižeta notikumu attīstība? Jāatzīst - lai arī autora izvēlētās ainas neizaug par kaut ko lielāku, tās neapšaubāmi ir talantīgi aprakstītas. Autora mērķis šoreiz ir bijis cits un varbūt, ka tā tam vienkārši jānotiek, un "Kas te notiek" ir gluži kā dzīve, kas neizskaidrojami turpinās no vienas haotiskas un neparedzamas minūtes nākamajā.

pirmdiena, 2019. gada 18. novembris

Zemūdens kaislības


Ramona Indriksone latviešu literatūras ainavā debitēja šogad ar stāstu krājumu "Pāris metru zem ūdens". Līdz šim autorei bijušas daudzas publikācijas periodikā, par kurām saņēmusi arī atzinības - Latvijas Radio 5 raidījumā pat ieguvusi labākā jaunā rakstnieka balvu. Iegūglējot autores vārdu, neko daudz ārpus uzrakstītajiem daiļdarbiem plašā interneta enciklopēdija par jauno prozaiķi neatklāj, vien to, ka autore strādājusi sociālajā dienestā, kura vide, iespējams, varētu būt impulss vairākiem stāstā atrodamajiem varoņiem (bet tas ir vienīgi mans minējums).

Ramonas personāži lielākoties ir sarežģīti varoņi, nereti - dzīves pabērni (dažādi sociālo dienestu klienti, fiziski un/vai garīgi novārdzināti, atkarību mākti cilvēki u.c.). Tās ne vienmēr ir stāstu centrālās personas, tomēr (lai arī neilgu laika posmu) spēlē nozīmīgas lomas citu varoņu pieaugšanā vai pasaules uztverē.

Autorei patīk ieintriģēt lasītāju -  vairākos stāstos sižets tiek palēnām kāpināts, noticot, ka tūliņ, tūliņ notiks kaut kas liels, jauks vai tieši otrādi - dramatisks, taču finālā situācijas atrisinās pašas no sevis un ne tādā veidā, kā lasītājs varētu būt paredzējis. No vienas puses tas ir mulsinoši, tomēr vienlaikus šīs sižetiskās līnijas ir ļoti tuvas dzīvei "parastajai", kurā mēs bieži gaidām, ceram, prāta apvāršņos fantazējam par aizraujošiem, skaistiem pavērsieniem vai tieši otrādi - baiļojamies par sliktāko iespējamo scenāriju, kamēr realitāte piedāvā minimālas un reizēm pat knapi nojaušamas izmaiņas.

Mani personīgi visvairāk aizkustināja stāsts "Vēstule", kas vēsta par divu tik dažādu cilvēku cerībām un rūgto vilšanos. Jauna, dzīves gaidu un trīsu pilna meitene satiekas ar sirgstošu pusmūža vecuma vīrieti. Abus saista epistulāra pieķeršanās, kas vienam, satiekoties realitātē, kļūst stiprāka, kamēr otrai - atbilstoši vecumam, interesēm un vēlmēm - izirst. Manuprāt, Ramonai īpaši labi padodas aprakstīt tieši jaunu cilvēku izjūtas - mulsumu, neizpratni, noliegumu, ko var nolasīt gan jau minētajā "Vēstulē", gan "Plestiķī", gan "Kāpnēs", gan "Fikcijā". Kopumā "Pāris metru zem ūdens" atstāj rūpīgi izstrādāta, pārdomāta īsprozas krājuma iespaidu, kas, kā jau minēts uz grāmatas otrā vāka, zināmā mērā turpina Daces Vīgantes un Janas Egles iesākot daiļdarbu tradīciju latviešu literatūrā.

otrdiena, 2019. gada 17. septembris

Kakapo liktenis



Somu prozaiķes Rītas Jalonenas romāna “Skaidrums” tapšanu iedvesmojis jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas dzīvesstāsts. Lai arī autore it kā rakstījusi par Dženetu, viņa atzīst, ka romāns ir izdevies arī gana personisks. Tieši tā es izjūtu šo vēstījumu - kā ļoti personisku, poētisku upi, kurā dažkārt autore iegremdē dziļi - līdz ausu galiem, bet citreiz ļauj mierīgi pastaigāties tās krastā un vērot tajā peldošās neparastās zivis un vijīgās ūdenszāles. 

Kādā Jaunzēlandes ciematā dzīvo meitene ar spriganu, nesavaldāmu iztēli, kas spītīgi laužas ārā un ir jāizpauž vārdos. Diemžēl daļu no savas dzīves viņas iztēle tiek iesprostota psihiatriskās slimnīcas sienās. Bieži, vairāk nekā 200 reizes tā tiek iemidzināta ar elektrošoka palīdzību.

Lasāmviela plūdeni pāriet no viena laikposma uz otru, pārmijus atsaucot atmiņā te smeldzīgas vai nostalģiskas bērnības ainas ar mammu, māsām vai brāli, te sāpju pilnās ieslodzījuma dienas psihiatriskajā slimnīcā. 

Reizēm stāsts plūst harmoniski, bet tad pēkšņi to aprauj kaut kādas šokējošas ainas, piemēram, koka zari, kuros ir pakārti kaķēni,  vai ārsta pēkšņi izteiktais “mums drīz vien bija plānots jums veikt lobotomiju”. Tas iedarbojas kā strāvas sitiens un atmodina lasītāju, ļaujot ar interesi sekot tālākām galvenās varones gaitām. Atsevišķās epizodēs ir grūti nolasīt, kas ir īstenībā, bet kas - vien autores fantāzija- notiekošais ir vien nojaušams.

Interesanta ir metafora par izārdīto jakas piedurkni - galvenā varone savas dzīves lūzumpunktos izārda piedurknes savām jakām, tādejādi it kā simbolizējot pašas izirušo realitāti. Metaforiska ir arī līdzība par putna kakapo likteni - mazs kartona gabaliņš, ko galvenā varone atrod aiz drēbju skapja stūra dēļa grāmatas beigās, ir daiļdarba pēdējais pilnasinīgais piliens. Eksotiskais putns - gluži tāpat kā Dženeta - ir izdzīvojis, ir izglābies. Bērnības sapnis nav iznīcināts, lai arī to nosargāt nav bijis viegli.

Lai arī stāsts, kas visnotaļ tipiski skandināvu literatūrai, kopumā ir gana smeldzīgs un brīžiem pat apdullinošs, pēdējo lappusi izlasot, pakrūtē ir viegli. “Skaidrums” noteikti ierindosies manā plauktā kā viena no šī gada grāmatām - favorītēm. 

pirmdiena, 2019. gada 12. augusts

Kaislīgo un pievilto zeme


Harkiva jeb mūsdienu Mezopotāmija ir pilsēta, kurā satiekas mīļotie un piekrāptie, atrastie un pazaudētie, apmātie un prātu iztērējušie, kurus aizdedzinājusi kaislības un (nereti) neatbildētas mīlestības dzīvā uguns.

Lai arī spriežot pēc Serhija Žadana grāmatas muguras vāka varētu domāt, ka "Mezopotāmija" ir mīlestības romāns, mana sievišķā pasaules uztvere liek domāt, ka daudz lielākā mērā grāmatas stāstos manifestētas kaislības jūtas. Praktiski visi grāmatas galvenie varoņi ir vīrieši, kas tādā vai citādā veidā apdzied savas jūtas pret vienu vai vairākām liktenīgajām sievietēm.

"Mezopotāmijas" varoņi ir sieviešu apburti - kāda nepārvarama vara liek tiem ilgoties pēc izraudzītajām sirdsdāmām tik gaidpilni kā latvietim pēc vasaras saules. Viņu  neremdināmās ilgas kļūst par galveno dzīves vadmotīvu, alkas pēc konkrētu sieviešu uzmanības, klātbūtnes un iegūšanas kļūst par nozīmīgu stimulu, piešķirot visai pārējai pasaulei fona nokrāsu.

Deviņos ilgpilnos stāstos Žadans niansēti atklāj vīriešu maigo skarbumu. Interesanta ir arī grāmatas otra daļa - tie ir ilgu un spēka pilni dzejoļi, kuros autors atklāj savu lirisko pusi. Viņa liriskais “es” ir kaislīgs un vīrišķīgi varonīgs: 

“Un arī pēc tam manī tik daudz mīlestības atlicis, 
Ka es varētu mēri apstādināt pie pilsētas mūriem.” (275.lpp.) 

“Mēs ceļam šo ceļu starp nošķirtām pilsētām, 
Mēs ceļam to svelmē un sniega puteņos bruģējam,
Sasaucamies miglā balsīm spēcīgām
Un uz naida un cigaretēm nenieka neietaupām.” (281.lpp.)

Serhijs Žadans Harkivas vīriešu jūtu kāpumu un kritumu intensitāti apraksta spilgti. Viņu rīcība - dažkārt ļoti nobriedusi un drosmīga, dažkārt - izcili bērnišķīga, tomēr reti kad - gļēva,  reizēm šķiet neprātīga, taču tai gribas just līdzi. Ar savām sāpēm grāmatas varoņi cīnās “vīrišķīgi” un austrumu Eiropas temperamentam atbilstoši - uzticot tās pudelei vai (nepieciešamības gadījumā) liekot lietā dūres. Katrs Žadana stāsts ir kā spilgta detaļa no eksotiskas post-padomju rotaslietas - kopā “uzvērti” tie veido vienu krāsainu un atmiņā paliekošu veselumu. 

pirmdiena, 2019. gada 20. maijs

Labu apetīti!


Hermans Kohs ir radījis provokatīvu darbu, kas katrā nākamajā nodaļā izaicina lasītāju ar jautājumu - vai "ēdīsi" vēl? Vai ar "pamatēdienu" būs gana, vai tomēr izvēlēsies nobaudīt arī "desertu"? Romāns "Vakariņas" ataino neikdienišķus vecākus, kuru mērķa sasniegšanai itin visi līdzekļi ir labi. Viņu mērķis ir glābt savus bērnus no pašu radītā ļaunuma sekām.

"Vakariņas" sākas nevainīgi, vedinot domāt, ka tas būs vēstījums par divām ģimenēm, kurām atbilstoši nerakstītiem likumiem ir jāsatiekas smalkā restorānā reizi mēnesī vai divos, lai patērzētu par atvaļinājumu plāniem, redzētajām filmām un bērnu gaitām skolā. Ātri kļūst nolasāms, ka šo ģimeņu starpā ir gadu gaitā milzuši dažādi konflikti, tomēr - kurā gan ģimenē nav gadījies tā, ka cilvēki sanāk kopā ģimenes svētkos vai vēl biežāk, aiz pieklājības izteiksmes un ar gariem zobiem maskējot savu patieso attieksmi pret kādu no ģimenes locekļiem?

Iesākumā domāju, ka grāmata paredzēta kā satīra par augstākās sabiedrības dzīves problēmām, un identificēšanās ar galveno varoni par spīti viņa pasīvi agresīvajai izteiksmei bija salīdzinoši viegla, tomēr, virzoties tālāk pa nodaļām, empātija pret varoņiem pamazām izsīka un to aizvietoja neizpratne par notiekošo. Vai notiekošais ir īsts? Vai cilvēki tiešām tā varētu rīkoties? Droši vien, ka varētu gan.
Intervijā laikrakstam "Konteksts" grāmatas autors norāda "Dzīvē lielākā daļa cilvēku, kuri rīkojas nepareizi, nesaņem sodu. Vienīgie soģi ir viņi paši, ja apzinās nodarīto ļaunumu". Diezgan pesimistiska atklāsme, lai arī, iespējams, visai patiesa.

Jāpiemin, ka grāmatā ir aprakstītas diezgan interesantas galvenā varoņa pārdomas un secinājumi. Tās ir strīdīgas, ne vienmēr pieņemamas idejas, bet visādā ziņā ir aizraujoši sekot viņa domu gaitai un pieņēmumiem. Lai arī grāmatas atrisinājums nesniedz atvieglojumu (jo ar varoņiem īsti neizdodas identificēties, tāpēc arī just līdzi viņiem nav vienkārši), "Vakariņas" notur savā varā no sākuma līdz pēdējai lappusei.  

pirmdiena, 2019. gada 15. aprīlis

Mazais lielais iekšējais bērns


"Iekšējā bērna" jēdziens pēdējā laikā tiek arvien biežāk piesaukts publiskajā telpā - tas izskan gan psiholoģijas žurnālos, gan grāmatās, bet ģimenes psiholoģijas centrs "LĪNA" interesentiem pat piedāvā terapeitisku grupu "Ceļojums pie iekšējā bērna". Kas īsti ir tas mazais, niķīgais ķipars, kas īgņojas un pieprasa uzmanību ikreiz, kad sastopas ar netīkamu, biedējoši bērnības pieredzei līdzīgu atgadījumu? Vai ar to ir iespējams iepazīties, to izprast un pat sadraudzēties?
Nesen sadarbībā ar Zvaigzne ABC manās rokās nonāca terapeita Džona Bredšova grāmata "Atgriešanās pie sevis. Sava iekšējā bērna atgūšana un dziedēšana". Iepriekš jau biju lasījusi ļoti vērtīgu terapeitu Džona Frīla un Lindas Frīlas grāmatu "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi", kurā izanalizēti disfunkcionālu ģimeņu modeļi. Džona Bredšova grāmata pieskaras līdzīgiem jēdzieniem un to iztirzāšanai, vētījot dažādus bērna attīstības posmus - zīdaiņa, mazbērna, pirmsskolas, skolas vecuma un agras jaunības laiku.

Bredšova aprakstītais "ievainotais iekšējais bērns" ir tas pats "pieaugušais bērns", kas neapzināti pieauguša cilvēka ķermenī nēsā mazu cilvēku, kura vajadzības kaut kādā nozīmīgā dzīves posmā netika pamanītas un/vai  apmierinātas. Grāmatas mērķis nav meklēt skabargas vai baļķus vecāku, skolotāju un citu bērnam nozīmīgu cilvēku rīcībās, bet gan izprast nu jau pieaugušā bērna disfunkcionālo rīcību iemeslus (šajā gadījumā tās var būt daudzas un dažādas - ķīmisku vielu, attiecību u.c. veida atkarības, perfekcionisms, agresija, vēlme visu kontrolēt u.tml.) un mazināt tās. Viens no galvenajiem atzinumiem balstās uz pamatdomu, ka ģimenes, kurās pieaugušie neapzinās un ignorē paši savu "ievainoto iekšējo bērnu", vecāki nodod savu sāpju un ciešanu pieredzi bērniem. Atvases no vecākiem mantojumā saņem ne tikai vizuālās iezīmes un iedzimto veselību vai slimības, prasmes, gudrību un noteiktus rīcības modeļus, bet arī sāpīgu pasaules uztveri.
Līdzīga atziņa pieejama arī citos psiholoģijas izdevumos, taču Bredšovs lasītājam papildus piedāvā arī vairākus nozīmīgus praktiskus uzdevumus, kurus pacietīgi un mērķtiecīgi pildot, var satikt savu iekšējo bērnu. Tie ir dažādi testi, kas palīdz identificēt ievainotā bērna "vecumu" , vēstuļu rakstīšana un citi rakstiski paņēmieni, vairākas iedvesmojošas meditācijas.
Grāmata būs noderīga ikvienam, kas vēlas sastapties ar savu nereti novārtā atstāto iekšējo bērnu. Jo īpaši šī lasāmviela noderēs apņēmīgajiem, kas ne tikai vēlas paplašināt teorētiskās zināšanas par sevi un psiholoģiju, bet arī pilnveidoties, praktiski pildot dažādos Bredšova piedāvātos paņēmienus un uzdevumus.