pirmdiena, 2019. gada 20. maijs

Labu apetīti!


Hermans Kohs ir radījis provokatīvu darbu, kas katrā nākamajā nodaļā izaicina lasītāju ar jautājumu - vai "ēdīsi" vēl? Vai ar "pamatēdienu" būs gana, vai tomēr izvēlēsies nobaudīt arī "desertu"? Romāns "Vakariņas" ataino neikdienišķus vecākus, kuru mērķa sasniegšanai itin visi līdzekļi ir labi. Viņu mērķis ir glābt savus bērnus no pašu radītā ļaunuma sekām.

"Vakariņas" sākas nevainīgi, vedinot domāt, ka tas būs vēstījums par divām ģimenēm, kurām atbilstoši nerakstītiem likumiem ir jāsatiekas smalkā restorānā reizi mēnesī vai divos, lai patērzētu par atvaļinājumu plāniem, redzētajām filmām un bērnu gaitām skolā. Ātri kļūst nolasāms, ka šo ģimeņu starpā ir gadu gaitā milzuši dažādi konflikti, tomēr - kurā gan ģimenē nav gadījies tā, ka cilvēki sanāk kopā ģimenes svētkos vai vēl biežāk, aiz pieklājības izteiksmes un ar gariem zobiem maskējot savu patieso attieksmi pret kādu no ģimenes locekļiem?

Iesākumā domāju, ka grāmata paredzēta kā satīra par augstākās sabiedrības dzīves problēmām, un identificēšanās ar galveno varoni par spīti viņa pasīvi agresīvajai izteiksmei bija salīdzinoši viegla, tomēr, virzoties tālāk pa nodaļām, empātija pret varoņiem pamazām izsīka un to aizvietoja neizpratne par notiekošo. Vai notiekošais ir īsts? Vai cilvēki tiešām tā varētu rīkoties? Droši vien, ka varētu gan.
Intervijā laikrakstam "Konteksts" grāmatas autors norāda "Dzīvē lielākā daļa cilvēku, kuri rīkojas nepareizi, nesaņem sodu. Vienīgie soģi ir viņi paši, ja apzinās nodarīto ļaunumu". Diezgan pesimistiska atklāsme, lai arī, iespējams, visai patiesa.

Jāpiemin, ka grāmatā ir aprakstītas diezgan interesantas galvenā varoņa pārdomas un secinājumi. Tās ir strīdīgas, ne vienmēr pieņemamas idejas, bet visādā ziņā ir aizraujoši sekot viņa domu gaitai un pieņēmumiem. Lai arī grāmatas atrisinājums nesniedz atvieglojumu (jo ar varoņiem īsti neizdodas identificēties, tāpēc arī just līdzi viņiem nav vienkārši), "Vakariņas" notur savā varā no sākuma līdz pēdējai lappusei.