Hermans Kohs ir radījis
provokatīvu darbu, kas katrā nākamajā nodaļā izaicina lasītāju ar jautājumu -
vai "ēdīsi" vēl? Vai ar "pamatēdienu" būs gana, vai tomēr
izvēlēsies nobaudīt arī "desertu"? Romāns "Vakariņas" ataino neikdienišķus
vecākus, kuru mērķa sasniegšanai itin visi līdzekļi ir labi. Viņu mērķis ir
glābt savus bērnus no pašu radītā
ļaunuma sekām.
"Vakariņas"
sākas nevainīgi, vedinot domāt, ka tas būs vēstījums par divām ģimenēm, kurām
atbilstoši nerakstītiem likumiem ir jāsatiekas smalkā restorānā reizi mēnesī
vai divos, lai patērzētu par atvaļinājumu plāniem, redzētajām filmām un bērnu
gaitām skolā. Ātri kļūst nolasāms, ka šo ģimeņu starpā ir gadu gaitā milzuši
dažādi konflikti, tomēr - kurā gan ģimenē nav gadījies tā, ka cilvēki sanāk
kopā ģimenes svētkos vai vēl biežāk, aiz pieklājības izteiksmes un ar gariem
zobiem maskējot savu patieso attieksmi pret kādu no ģimenes locekļiem?
Iesākumā domāju, ka grāmata
paredzēta kā satīra par augstākās sabiedrības dzīves problēmām, un identificēšanās
ar galveno varoni par spīti viņa pasīvi agresīvajai izteiksmei bija salīdzinoši
viegla, tomēr, virzoties tālāk pa nodaļām, empātija pret varoņiem pamazām izsīka
un to aizvietoja neizpratne par notiekošo. Vai notiekošais ir īsts? Vai cilvēki
tiešām tā varētu rīkoties? Droši vien, ka varētu gan.
Intervijā laikrakstam
"Konteksts" grāmatas autors norāda "Dzīvē lielākā daļa cilvēku,
kuri rīkojas nepareizi, nesaņem sodu. Vienīgie soģi ir viņi paši, ja apzinās
nodarīto ļaunumu". Diezgan pesimistiska atklāsme, lai arī, iespējams,
visai patiesa.
Jāpiemin, ka grāmatā ir
aprakstītas diezgan interesantas galvenā varoņa pārdomas un secinājumi. Tās ir
strīdīgas, ne vienmēr pieņemamas idejas, bet visādā ziņā ir aizraujoši sekot
viņa domu gaitai un pieņēmumiem. Lai arī grāmatas atrisinājums nesniedz
atvieglojumu (jo ar varoņiem īsti neizdodas identificēties, tāpēc arī just
līdzi viņiem nav vienkārši), "Vakariņas" notur savā varā no sākuma
līdz pēdējai lappusei.