trešdiena, 2017. gada 4. oktobris

Vienkārši par sarežģīto. Par Kristas Annas Belševicas debijas dzejoļu krājumu "Medījot dzīvi".

Ja kādreiz tiks izdota mana dzejas vai prozas grāmata, tad labākais kompliments, ko es gribētu saņemt, būtu: "Kāpēc šo neuzrakstīju es?". Intuīcija man čukst, ka līdz manai debijai literatūrā vēl kāds laiciņš būs jāuzgaida, taču tas neliedz man piešķirt kādam jaunajam autoram iepriekšminētā komplimenta kopiju - šajā gadījumā autores Kristas Annas Belševicas debijas dzejoļu krājumam "Medījot dzīvi".

Neesmu mācījusies literatūras kritiku, tāpēc būšu ļoti nekritiska un subjektīva, aprakstot piedzīvotās domas, pārdomas un izjūtas "Medījot dzīvi" lasīšanas laikā. Manuprāt, autore atbilstoši laikam (nevis tam, par kuru mums ik dienas vēsta Toms Bricis, bet drīzāk tam, kas sasaistīts ar gadskaitli, laikmetu) ir fiksējusi to trauslo un grūti definējamo dzīves izjūtu, to "sazin ko, kas sākas aiz smilšu kastes" (atsauce uz dzejoli krājuma 15.lappusē), kas ir ļoti tuvs šodien dzīvojošam divdesmit - trīsdesmit gadus jaunam cilvēkam. To var saukt par atklāsmi, cik bezjēdzīgs un neizprotams ir notiekošais, šīs dzīves pieņemšanu un arī par pofigismu kaut kādā mērā, kam paralēli par spīti visai iepriekšminētajai jēgas neesamībai tomēr ir manāmi simptomātiski, reizēm drudžaini tās meklējumi.

Autore savos darbos ir dozēti un simpātiski pievienojusi humoru un ironiju, piešķirot porainuma efektu pašas pasniegtajai reizēm rūgtajai šokolādei. Laikmetīgums un humors ir veikli savirknēts lielākajā dzejoļu daļā. Piemēram, dzejolī par pietrūkšanu (48.lpp.), tas ir radīts, uzskaitot dažādus interneta saziņas rīkus / sociālos tīklus kopā ar asprātīgu rindu par iespējamajām bankas konta izmaiņām. Asprātīga un atsvaidzinoša ir latviešu kultūras sakrālo (ja tā var saukt) simbolu apvienošana ar spilgtām, nesamākslotām sadzīves detaļām un personiskiem novērojumiem (Likteņupe, kas līdzi divām pīlēm nes vienu Bauskas tumšo - 50.lpp., latviskās identitātes stutēšana pret Dainu skapi 81.lpp.dzejolī "Jaunlatvieši" u.c.).

Dzejoli "b)" (31.lpp.) esmu dzirdējusi "dzīvajā" divas reizes, vienreiz autorei uzstājoties Hāgenskalna komūnā, otrreiz piedaloties Dzejas dienu pasākumā "Atvērt nevar aizvērt". Laikam tieši šis ir dzejolis, kas visprecīzāk trāpīja manas uzmanības mērķī un, pārlasījusi to vairākas reizes, joprojām secinu, ka tas ir viens no mīļākajiem krājuma darbiem. Tieši "b)" man (subjektīvi, protams) šķiet visa krājuma esence - te ir tas gabaliņš dzīves, kas ir nomedīts ļoti asredzīgi un sapiņķerēti, līdz paliek komisks un reizē mazliet skumjš. Te ir gan iepriekšminētā bezjēdzība un sarežģītība, gan arī tā visa pieņemšana. Konkrētais darbs  (ar pāris rindiņu iztrūkumu), kas sākas ar vārdiem "mani mācīja", ir lasāms arī satori.lv vietnē: http://www.satori.lv/article/es-izsuksu-so-pasauli-sausu

Manā subjektīvajā pasaulē atsevišķi īsie krājuma dzejoļi vairāk atgādina atziņas (nevis dzeju), un varbūt mazliet nedabiska liekas salīdzinoši bieža vārda "sasodīti" piesaukšana (12.lpp., 24.lpp.) Tas gan ir sevišķi subjektīvi tādēļ, ka es pati šo vārdu principā neizmantoju (es vienkārši tā vietā lietoju citus). Lai gan šķiet, ka formas ziņā autorei labāk padodas "garāki dzejoļi", viņa spēj trāpīgi un interesanti izteikt būtisko arī dažās rindiņās, ko pierāda tādi darbi kā "krusts uz mana kakla" (8.lpp).


Visādā ziņā krājums "Medījot dzīvi" man šķiet nopietns un uzmanības vērts jaunas autores pieteikums, un es ar aizrautību sekošu tam, kā šim krājumam veiksies uz latviešu dzejas skatuves.