otrdiena, 2019. gada 17. septembris

Kakapo liktenis



Somu prozaiķes Rītas Jalonenas romāna “Skaidrums” tapšanu iedvesmojis jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas dzīvesstāsts. Lai arī autore it kā rakstījusi par Dženetu, viņa atzīst, ka romāns ir izdevies arī gana personisks. Tieši tā es izjūtu šo vēstījumu - kā ļoti personisku, poētisku upi, kurā dažkārt autore iegremdē dziļi - līdz ausu galiem, bet citreiz ļauj mierīgi pastaigāties tās krastā un vērot tajā peldošās neparastās zivis un vijīgās ūdenszāles. 

Kādā Jaunzēlandes ciematā dzīvo meitene ar spriganu, nesavaldāmu iztēli, kas spītīgi laužas ārā un ir jāizpauž vārdos. Diemžēl daļu no savas dzīves viņas iztēle tiek iesprostota psihiatriskās slimnīcas sienās. Bieži, vairāk nekā 200 reizes tā tiek iemidzināta ar elektrošoka palīdzību.

Lasāmviela plūdeni pāriet no viena laikposma uz otru, pārmijus atsaucot atmiņā te smeldzīgas vai nostalģiskas bērnības ainas ar mammu, māsām vai brāli, te sāpju pilnās ieslodzījuma dienas psihiatriskajā slimnīcā. 

Reizēm stāsts plūst harmoniski, bet tad pēkšņi to aprauj kaut kādas šokējošas ainas, piemēram, koka zari, kuros ir pakārti kaķēni,  vai ārsta pēkšņi izteiktais “mums drīz vien bija plānots jums veikt lobotomiju”. Tas iedarbojas kā strāvas sitiens un atmodina lasītāju, ļaujot ar interesi sekot tālākām galvenās varones gaitām. Atsevišķās epizodēs ir grūti nolasīt, kas ir īstenībā, bet kas - vien autores fantāzija- notiekošais ir vien nojaušams.

Interesanta ir metafora par izārdīto jakas piedurkni - galvenā varone savas dzīves lūzumpunktos izārda piedurknes savām jakām, tādejādi it kā simbolizējot pašas izirušo realitāti. Metaforiska ir arī līdzība par putna kakapo likteni - mazs kartona gabaliņš, ko galvenā varone atrod aiz drēbju skapja stūra dēļa grāmatas beigās, ir daiļdarba pēdējais pilnasinīgais piliens. Eksotiskais putns - gluži tāpat kā Dženeta - ir izdzīvojis, ir izglābies. Bērnības sapnis nav iznīcināts, lai arī to nosargāt nav bijis viegli.

Lai arī stāsts, kas visnotaļ tipiski skandināvu literatūrai, kopumā ir gana smeldzīgs un brīžiem pat apdullinošs, pēdējo lappusi izlasot, pakrūtē ir viegli. “Skaidrums” noteikti ierindosies manā plauktā kā viena no šī gada grāmatām - favorītēm. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru