pirmdiena, 2019. gada 18. novembris

Zemūdens kaislības


Ramona Indriksone latviešu literatūras ainavā debitēja šogad ar stāstu krājumu "Pāris metru zem ūdens". Līdz šim autorei bijušas daudzas publikācijas periodikā, par kurām saņēmusi arī atzinības - Latvijas Radio 5 raidījumā pat ieguvusi labākā jaunā rakstnieka balvu. Iegūglējot autores vārdu, neko daudz ārpus uzrakstītajiem daiļdarbiem plašā interneta enciklopēdija par jauno prozaiķi neatklāj, vien to, ka autore strādājusi sociālajā dienestā, kura vide, iespējams, varētu būt impulss vairākiem stāstā atrodamajiem varoņiem (bet tas ir vienīgi mans minējums).

Ramonas personāži lielākoties ir sarežģīti varoņi, nereti - dzīves pabērni (dažādi sociālo dienestu klienti, fiziski un/vai garīgi novārdzināti, atkarību mākti cilvēki u.c.). Tās ne vienmēr ir stāstu centrālās personas, tomēr (lai arī neilgu laika posmu) spēlē nozīmīgas lomas citu varoņu pieaugšanā vai pasaules uztverē.

Autorei patīk ieintriģēt lasītāju -  vairākos stāstos sižets tiek palēnām kāpināts, noticot, ka tūliņ, tūliņ notiks kaut kas liels, jauks vai tieši otrādi - dramatisks, taču finālā situācijas atrisinās pašas no sevis un ne tādā veidā, kā lasītājs varētu būt paredzējis. No vienas puses tas ir mulsinoši, tomēr vienlaikus šīs sižetiskās līnijas ir ļoti tuvas dzīvei "parastajai", kurā mēs bieži gaidām, ceram, prāta apvāršņos fantazējam par aizraujošiem, skaistiem pavērsieniem vai tieši otrādi - baiļojamies par sliktāko iespējamo scenāriju, kamēr realitāte piedāvā minimālas un reizēm pat knapi nojaušamas izmaiņas.

Mani personīgi visvairāk aizkustināja stāsts "Vēstule", kas vēsta par divu tik dažādu cilvēku cerībām un rūgto vilšanos. Jauna, dzīves gaidu un trīsu pilna meitene satiekas ar sirgstošu pusmūža vecuma vīrieti. Abus saista epistulāra pieķeršanās, kas vienam, satiekoties realitātē, kļūst stiprāka, kamēr otrai - atbilstoši vecumam, interesēm un vēlmēm - izirst. Manuprāt, Ramonai īpaši labi padodas aprakstīt tieši jaunu cilvēku izjūtas - mulsumu, neizpratni, noliegumu, ko var nolasīt gan jau minētajā "Vēstulē", gan "Plestiķī", gan "Kāpnēs", gan "Fikcijā". Kopumā "Pāris metru zem ūdens" atstāj rūpīgi izstrādāta, pārdomāta īsprozas krājuma iespaidu, kas, kā jau minēts uz grāmatas otrā vāka, zināmā mērā turpina Daces Vīgantes un Janas Egles iesākot daiļdarbu tradīciju latviešu literatūrā.

2 komentāri:

  1. Paldies, Agnese. Tu esi otrais cilvēks, kuram Vēstule vismīļākais. Tas mans pirmais Literārās akadēmijas stāsts. Par to paldies Ingai Žoludei

    AtbildētDzēst