ceturtdiena, 2017. gada 2. marts

Plaisas mūsu spoguļattēlos

Ingas Gailes vēsturiskais romāns “Stikli” pārnestā nozīmē ir spējīgs iemest akmentiņu stereotipu un priekšstatu stikla logos, caur kuriem dažkārt skatāmies uz pasauli, un saplēst tos simt lauskās. Šīs lauskas spēj iedurt ikvienam, kas zina, ko nozīmē kādā izšķirošā dzīves situācijā noliegt sevi, savu mazliet īpatnējo "es". Lasot šo daiļdarbu, daudz domāju par to, ka arī šodien pastāv "autoritāšu" radītas “normālības” robežas, kuras dažkārt gribētos izpludināt un ļaut visiem – gan staltiem ozoliem un lepnām liepām, gan smaržīgām sīpolpuķēm, gan nezālēm un salīkušiem kokiem – visiem, VISIEM ļaut augt un bagātināt dabas ainavu ar savu dažādību.

Mazliet ieskicēšu vēsturisko ietvaru, ko grāmatā portretē romāna autore. Dzejniece un prozaiķe Inga Gaile ir viena no rakstniecēm, kas ir iesaistījusies vēsturisko romānu sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” radīšanā. Romāns “Stikli” attēlo 20.gadsimta 30.gadu nogali – Latvijas vadoņa Kārļa Ulmaņa autoritatīvā režīma laiku, kuru liela daļa vecāka gada gājuma cilvēku šodien glorificē un idealizē, prāta nostalģiskos nostūrīšos dēvējot šo posmu par mūsu tautas pārpilnības ziedu laikiem. Šajos (daudziem droši vien personiski nepazīstamajos) ziedu laikos un ziedu laukos tomēr mēdza izaugt arī pa kādai nezālei – visās vēstures lappusēs ir atrodami fiziski un/vai garīgi slimi, nelaimīgi, depresīvi cilvēki, trauksmaini cilvēki, no ķīmiskām vielām atkarīgi cilvēki, ne-heteroseksuāli cilvēki – jautājums ir, vai šiem personāžiem drīkst dot atļauju netraucēti dzīvot vēstures grāmatas lappusēs (protams, ar zināmiem ierobežojumiem – sabiedrība ir jāpasargā no slepkavām, varmākām u.c. devianta rakstura personībām). Vai tomēr šo cilvēku nodaļas būtu nesaudzīgi jāizplēš no grāmatas laukā, lai nebojātu iespaidu par “brīnišķīgo, neatkārtojamo zelta laikmetu”. Man personīgi nesagādāja neērtības nedz autores izmantotais poētiskais valodas stils, nedz spēlēšanās ar brīvajām pārejām, kas līgani pārceļ no viena literāra varoņa pārdzīvojumiem pie cita, liekot lasītājam līdz zināmam brīdim vaicāt, kura varoņa balss šobrīd runā, līdz konkrētais varonis ir identificēts. Nodaļu šajā grāmatā nav, radot pamatotu iespaidu, ka viss notiekošais un visi varoņi ir nepārdalāmi un saistīti.


Jautājums, kas mani urda pēc grāmatas izlasīšanas, ir - kuru ceļu izvēlēties? Būt “normālam”, upurējot savas (bieži vien pat neapzinātās, dažkārt - skaudri jūtamās) vēlmes, un asiņot iekšēji vai tomēr atļauties būt “īstam” ar risku nonākt sabiedrības kaunināšanas aplī vai tikt nosūtītam perifērā izolācijā? Es nezinu atbildi, uz šo jautājumu. Bet paldies autorei par jautājumiem. 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana