pirmdiena, 2017. gada 25. septembris

Bērni - pieaugušo rotaļlietas?

Jebkuram cilvēkam droši vien būtiskākais dzīves nogrieznis, kas ietekmē visu turpmāko scenārija attīstību, ir bērnība. Pāvela Sanajeva grāmata "Apglabājiet man aiz grīdlīstes" ir biedējoši trāpīgs pieaugušo - bērnu psiholoģiskās vardarbības piemērs.

Pirms izvēlēties šo grāmatu, nebiju neko daudz dzirdējusi par tās autoru un grāmatas sižetu, taču pamanīju tās reklāmu dažādos kultūras portālos. Provokatīva un izaicinoša likās grāmatas otrajā vākā minētā informācija, ka "lasītāji sadalījušies divās nometnēs - vieni jūsmo, ka nekas labāks dzīvē neesot lasīts, citi ir neizpratnē par grāmatas panākumiem un uzskata, ka autors smalki atriebies vecmāmiņai par bērnībā nodarītajām pārestībām". Iepriekšminētais apvienojumā ar faktu, ka grāmata lielos vilcienos ir autobiogrāfiska, arī kalpoja par āķīgu reklāmu, kas pamudināja mani izvēlēties tieši šo lasāmvielu.

Ja vaicā par iepriekšminēto lasītāju sadalīšanos divās it kā karojošās nometnēs, es uzskatu, ka šajos it kā atšķirīgajos viedokļos patiesībā nepastāv nekāda pretruna, jo a) šī patiešām ir viena no labākajām daiļliteratūras grāmatām, ko esmu lasījusi pēdējā laikā; b) tā patiešām ir smalka atriebība vecmāmiņai par bērnībā nodarītajām pārestībām. Vienīgā tēze, kurai es nepiekrītu vai drīzāk nesaprotu: kā gan var būt neizpratnē par konkrētās grāmatas panākumiem?

Grāmatas scenārija pamatā ir zēna Sašas traģikomiskie piedzīvojumi pie garīgi nelīdzsvarotās vecmāmiņas, kur dažādi komiski notikumi un situācijas pakāpeniski atklāj galveno varoņu traģiskos likteņa pavērsienus. Protams, pašironija un sarkasms, ko autors izmanto, lieliski sapludinot to ar bērna skatījumu uz notiekošo, ir līdzekļi, kas grāmatu padara salīdzinoši "viegli lasāmu". Citādi smiekli nenāktu, būtu tikai asaras.

Autors veiksmīgi ilustrē to, kā bērns kļūst par "rotaļlietu" uz pieaugušo neatrisināto problēmu, vājību un slimību fona. Grāmatā sniegtas manipulēšanas paņēmienu paraugstundas, piemēram, mēģinājumi nopirkt bērna mīlestību, mēģinājumi izmantot to savām vajadzībām attiecībās ar citiem cilvēkiem, bērna izmantošana par vairogu pieaugušajam neērtās konfliktsituācijās u.c. Īpaši izteiksmīgi emocionālās varmākas agonija ir nolasāma, tuvojoties grāmatas finālam, taču neko vairāk par konkrēto epizodi es neatklāšu. Autors ir arī vaļsirdīgi atklāts savās attieksmēs - un šo patiesumu atbruņojošu dara tas, ka notiekošo it kā apraksta bērns. "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes" ir stāsts, kuru izdzīvo nesamāksloti, kolorīti un pilnasinīgi varoņi.



Ja jāatzīmē kāds grāmatas trūkums, tad, iespējams, ka autors ir "pārsālījis" darbu ar lingvistiskām rupjībām. Pats Pāvels Sanajevs gan skaidro, ka lamu vārdu apjoms nav pārspīlēts, jo noteiktais rupjību daudzums ir proporcionāls dzirdētajam bērnībā. Tas ir iespējams, tomēr jāņem vērā, ka mūsu atmiņas ir subjektīvas un iespējams, ka vecmāmiņas demonizēšana tomēr notikusi mazliet sabiezinātās krāsās. Jautājumi, protams, rodas arī domājot par grūti izskaidrojamo galvenā varoņa mammas lomu šajās attiecībās. Sašas absolūtā mīlestība pret mammu ir viegli izprotama, taču mammas rīcības motīvi grāmatas garumā šķiet neskaidri, tomēr (iespējams) tos atklāj jau iepriekšminētā epizode īsi pirms daiļdarba beigām.


Īsumā rezumējot, šī grāmata man bija iemesls gan smiekliem, gan asarām - gluži kā dzīve. Un dīvainā kārtā man šķiet, ka tēma nezaudē aktualitāti arī mūsdienās, jo par spīti 21.gadsimtam un tā iespējām, ģimenes/draudzības attiecību modeļi arī šodien dažkārt šķiet pagalam nesaprotami un diemžēl ar nojaušamu mīlestības deficītu. To labi atklāj jaunākā Andreja Zvjaginceva filma "Nemīlestība", ko pašlaik demonstrē kinoteātrī "Splendid Palace". 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana