piektdiena, 2018. gada 5. janvāris

Vecmāmiņas atmiņas

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 2017.gada 9.decembra līdz 2018.gada 4.februārim skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde "Tev pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze", kas no vienas puses ir atgādinājums vidējai paaudzei par identitātes meklējumiem un saziņas veidiem salīdzinoši nesenā pagātnē, bet no otras - intriģējošs ievads bērniem par dzīvi "dinozauru" laikos.

Vēlme atstāt savu pirkstu nospiedumus tiešā un pārnestā nozīmē cilvēkiem ir piemitusi kopš neatminamiem laikiem.  Šodien mums ir pieejamas dažādas liecības tekstu, zīmējumu, foto, audio, video un citos formātos. Izstādē "Tev pienākušas 1243 ziņas" apskatāmie diapozitīvi un senās dzimtas fotogrāfijas, ar roku rakstītās dienasgrāmatas, aizkustinošie bērnu zīmējumi atmiņu kladēs un gandrīz vai kaligrāfiskā rokrakstā pārrakstītie daiļliteratūras darbi - tā visa ir daļa no aizejošas vēstures, ko šodien piekopj vien retais. Ekspozīcija modina sentimentālas atmiņas tiem apmeklētajiem, kas ir dzīvojuši pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados.


"Šeit ir jūtama sešdesmito gadu nostalģija. Tajā ir kaut kas ļoti aizkustinošs - tu it kā ieskaties vecmammu, vectēvu un mammu foto albumos," atzīst Valērija, izstādes apmeklētāja no Maskavas.

Grūti noteikt, vai vēl kādu pievienoto vērtību, izņemot jau iepriekšminētās patīkamas, nostalģiskas atmiņas, ekspozīcija sniedz vidējās paaudzes un vecāka gada gājuma cilvēkiem. Zinot vecāku cilvēku tendenci saglabāt dažādus priekšmetus, pieļauju, ka daļai mājās joprojām glabājas gan dienasgrāmatas, gan veci fotoalbumi, ar roku rakstītas vēstules mīļotajiem cilvēkiem, radioaparāti un citi personiski priekšmeti. Izstādes apmeklētāja Valērija atzīst, ka ekspozīcijā redzētie priekšmeti nav pārsteidzoši, lai gan tie spilgti kontrastē ar mūsdienu pasaules tehniskajām iespējām. "Tehnoloģiski šis laiks, salīdzinot ar izstādē atainoto, ir debesis pret zemi. Mūsu paaudze nespēj tik ātri pielāgoties pārmaiņām. Bērni šodien jau no 2-3 gadu vecuma ir interneta vidē, atrod sev spēles un citu interesējošu saturu, vairs negaidot, kad pieaugušie tiem parādīs, kā to darīt. To nevar salīdzināt."

Tomēr nozīmīgāku un pārsteidzošāku iespaidu ekspozīcija, manuprāt, var atstāt uz bērniem, pusaudžiem un skolēniem, kas dzīvi tver ar viedierīču un to doto iespēju palīdzību. Vislielāko uzmanību nopelna tie priekšmeti, kas ļauj mijiedarboties, piemēram, rakstāmmašīna, telefons ar griežamu ciparnīcu vai pastkartīšu rakstīšana. Viens no jaunākajiem izstādes viesiem - astoņus gadus vecais Marsels - atzīst, ka iepriekš nav redzējis rakstāmmašīnu, tomēr darbošanās ar taustiņiem viņam šķitusi piesaistoša. Par rakstīšanu ikdienā ar rakstāmmašīnas palīdzību Marsels gan ir skeptisks: "Būtu grūti ielikt papīru. Tas viss vēl būtu jāpamācās." Vidusskolniece Anna atzīmē, ka viņai vislabāk patīk seno laiku portreti. "Es esmu redzējusi šādas bildes arī savai vecmāmiņai. Tas raisa atmiņas par to, ko man viņa ir stāstījusi." Lai arī eksponētie priekšmeti Annai šķiet fascinējoši, viņa neilgojas pēc tiem ikdienā: "Tas ir labi, ka tehnoloģijas attīstās, jo mēs nevaram sēdēt uz vietas. Tajos laikos, protams, bija citas vērtības. Varbūt tagad šķiet, ka modernās tehnoloģijas mūs stipri ietekmē, arī mūsu veselību, bet pieļauju, ka sendienās arī bija veselībai kaitīgi priekšmeti. Viss ir līdzsvarā."

Kopumā izstāde atstāj personisku un omulīgu iespaidu, it kā viesojoties pie vecvecākiem deviņdesmito gadu vidū - rodas vēlēšanās paķert telefona klausuli un ar ciparnīcu uzgriezt mājas kādreizējā stacionārā telefona numuru. Diemžēl otrā galā neviens neatbildēs, jo stacionārā telefona mājās vairs vienkārši nav. Visādā ziņā "Jums ir pienākušas 1243 ziņas" rosina pakavēties laikā, kad saziņa un sevis izpaušana bija varbūt tehnoloģiski sarežģītāka, taču tajā pašā laikā - brīva no nepieciešamības atrasties nepārtrauktā online režīmā un zināt visu par visu.  

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana