svētdiena, 2018. gada 11. februāris

Ceļojums pie sevis tuksnesī


Ir iznākusi (Latvijas mērogā noteikti) unikāla, līdz šim neuzrakstīta, taču mūsdienu cilvēkam ļoti vajadzīga, terapeitiska grāmata -  Ivetas Harija meitas "Vīna meditācija sievietei" ("Dienas Grāmata").

Man bija laimīga iespēja iepazīties ar Ivetu dažus mēnešus pirms grāmatas iznākšanas. Kopīgi piedalījāmies iedvesmojošā "Spiikiizi" grāmatu rakstīšanas projektā ("Pabeidz grāmatu 10 nedēļās"). Viņa jau pirmajā nedēļā nosūtīja projekta dalībniekiem vienu no saviem manuskriptiem. Jau no pirmajiem teikumiem biju uzrunāta līdz sirds dziļumiem un sapratu, ka manās rokas (lasi - datorā, Microsoft Word formāta dokumentā), bija savā ziņā revolucionāra lasāmviela, kas varētu palīdzēt daudziem cilvēkiem, kuri sirgt ar depresiju un dažāda rakstura atkarībām. Iveta grāmatā dalās savā personīgajā pieredzē. "Vīna meditācija sievietei" stāsta par to, ko nozīmē mācīties dzīvot ar "skaidru skatienu" un cīnīties ar iepriekšminētajiem stāvokļiem. Autore uzdrošinājusies izrakstīt no sevis ārā "elli"  un ir arī pietiekoši drosmīga, lai parādītos "kaila" mūsu visu priekšā.

Plašākā mērogā raugoties, šī grāmata ir vajadzīga ne tikai iepriekšminēto veselības problēmu nomocītajām, bet ikvienai sievietei. Iveta ļoti niansēti un dziļi jūt to, kas ir raksturīgs un tāpēc saprotams daudzām sievietēm Latvijā. Pirmkārt, tā ir nebeidzama vainas un pienākuma apziņa par to, ka nav pietiekoši laba un ka savu eksistenci ir nemitīgi jāpierāda, tā kā jāsaskaņo ar kādu - sak, redziet, te nu es esmu, es tik ļoti cenšos, lūdzu, apstipriniet, ka esmu iederīga šeit un šajā vietā. Autore raksta: "Nesen saņēmu atgādinājumu par šizofrēnisko programmu, kas bērnībā ieinstalēta gandrīz mums visiem. Tie ir divi pilnībā pretrunīgi apgalvojumi, kas būtu jāsasniedz katram (...) vispirms - esi tāds kā visi un neizcelies! Bet vienlaikus - esi arī vislabākais, jo tikai tā tu visiem patiksi un tevi mīlēs." (31.lpp.) Otrkārt, tā ir nebeidzamā nepieciešamība (nevis vēlme, kā varētu domāt) kontrolēt sevi un dzīvi sev apkārt, kas arī nozīmē šo pašu iepriekšminēto noteikumu pildīšanu - no vienas puses "nolīdzinot" sevi un savu personību "ar zāli", no otras puses - centienus atbilst iedomātiem ideāliem, tādā veidā nopelnot mīlestību.
"Vīna meditācija sievietei" izpētes objekts ir "pieaugušie bērni" - cilvēki, kas kaut kad, ļoti būtiskā savas personības veidošanās posmā (parasti - bērnībā) nav saņēmuši beznosacījumu mīlestību un tāpēc pieauguši rīkojas tā, lai būtu atbilstoši apkārtējo gaidām un saņemtu "godīgi nopelnīto" mīlestību. Taču ir grūti nemitīgi rīkoties, esot pretrunā ar sevi un savām vajadzībām, tāpēc "pieaugušie bērni" laiku pa laikam "noraujas no ķēdes" - pārēdoties, piedzeroties, nodzenot sevi līdz spēku izsīkumam sporta nodarbībās, iesaistoties atkarīgās un līdzatkarīgās attiecībās, dzīvojot virtuālajā pasaulē vai citādos veidos "atbrīvojoties" no nemitīgās paškontroles. Starp citu, atbilstoši dažu psihoterapeitu teorijai, "pieaugušie bērni" lielākā vai mazākā mērā esam mēs visi*.
Ikdienā mēs par sevi stāstām simtiem dažādu vēstījumu. Mēs spēlējam lomas, kurās citi mūs ir pieraduši redzēt "uz skatuves", mēs bruņojamies ar sarkanām lūpukrāsām un augstpapēžu kurpēm, uzvilkušas pašpārliecinātu un sevi mīlošu sieviešu maskas. Nav viegli atzīt personības trauslumu - no tā mūs attur lepnums un bailes no apkārtējo reakcijas. Tāpēc mēs turpinām dalīties pārspīlētajos vai pat vien mūsu iztēlē izauklētajos "veiksmes stāstos". Bet tad atnāk Iveta un atrauj durvis uz savām vājībām.  Un paliek silti un mierīgi, jo tu saproti, ka ir pilnīgi normāli un pietiekoši ne vienmēr būt "normālam".

Aizverot šīs grāmatas pēdējo vāku, man ir sajūta, ka esmu gājusi Ivetai šo ceļu līdzās. It kā es pati  uz brīdi arī būtu atbrīvojusies no kaut kādas neredzamas mugursomas, kuru esmu vilkusi sev līdzi. It kā es pati būtu sastapusies ar savu iekšējo bērnu un sadraudzējusies ar to. Es domāju, ka šī grāmata sniegs iespēju piedzīvot šo satikšanos arī citām lasītājām.


*Psihoterapijā ir tāds jēdziens. "Pieaugušo bērnu" būtība ir detalizēti izskaidrota brīnišķīgā Džona Frīla un Lindas Frīlas grāmatā "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi".


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana