ceturtdiena, 2019. gada 3. janvāris

Izdzīvošanas deja Sibīrijas sniegos


2.pasaules kara un arī pēckara masu deportāciju tēma ir samērā bieži atainota latviešu kultūrtelpā - gan kinematogrāfā ("Melānijas hronika", Dzintras Gekas filmas u.c.), gan literatūrā. Stindzinošus faktus par šo periodu esmu uzzinājusi arī, vairākkārt viesojoties Okupācijas muzeja telpās. Vēl viens mēģinājums izprast necilvēcīgos dzīves apstākļus un dažādos izdzīvošanas mehānismus izsūtījumā bija Sandras Kalnietes grāmata "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos", kurā autore apraksta savu vecvecāku un vecāku, kā arī savas personīgās gaitas nometinājuma vietā.

Kā uz grāmatas otrā vāka raksta pati autore, grāmatas nosaukums atspoguļo kādu patiesu epizodi. Izvešanas priekšvakarā Sandras mammai tika uzdāvinātas jaunas, smalkas kurpes, kas kļuva par viņas vienīgajiem apaviem pirmajā izsūtījuma gadā. Autore piemin, ka kurpju tēls ir simbolisks, jo tajā trauslums apvienots ar rupju spēku - Sibīrijas īstenību. Grāmatas noslēgumā jāsecina, ka visu aprakstīto tēlu - gan autores pašaizliedzīgās vecmammas Emīlijas, gan atbildīgā vectēva Jāņa, gan viegli ievainojamās mammas Ligitas, gan jau karā traumētā tēva Aivara un viņa slimīgās mammas Mildas - izdzīvošanas alkas un pūliņi šķiet kā trīcošā rokrakstā ar zīmuli veiktas piezīmes uz nepielūdzamās mašinērijas grāmatas lapām. Tieši tik maza bija viņu iespēja ietekmēt savu turpmāko dzīves gaitu - sākot no nepamatotas izsūtīšanas uz attālajām, mežonīgajām nometinājuma vietām Sibīrijas plašumos, turpinot ar smago darbu, badu un slimībām, Sandras mammas Ligitas brīvlaišanu un  atkārtotu(!) izsūtīšanu*, ar Aivara un viņa mammas izsūtīšanu un noslēdzot ar Aivara un Ligitas iepazīšanos, precībām un meitiņas piedzimšanu.

Grāmata sākas ar vēsturisku ieskatu pēdējās pirmskara dienās, atgādinot par Molotova - Ribentropa paktu un turpinot ar 1940.gadā sekojošo valsts okupāciju, kurai seko pirmais izsūtīšanas vilnis. Autore daudz laika pavadījusi gan sarunās ar tuviniekiem, gan arī arhīvos, meklējot būtiskus vēsturiskus dokumentus - radinieku izsūtīšanas lietas, dažādas izziņas, specnometināto uzskaites apliecības un citu saistošo dokumentāciju. Grāmata papildināta arī ar Sibīrijas dzīvi ilustrējošām izsūtījuma fotogrāfijām. Šo darbu varētu dēvēt gandrīz par dokumentālu, ja vien ne atsevišķu atkāpju fiktīvais raksturs. Tajās var lasīt autores interpretāciju par to, ko viņas ģimenes locekļi tajā brīdī juta vai domāja (piemēram, 67.lpp. - grāmatas autores vectēva Jāņa izjūtas, vērojot Jāņu ugunskuru izsūtījumā).

Ja runā par izdzīvošanas paņēmieniem, tad viens no emocionālās izdzīvošanas paņēmieniem šādos apstākļos bija šausminošās pieredzes "izrakstīšana" no sevis ārā. Tāds bija Sandras mammas Ligitas terapeitiskais paņēmiens apcietinājuma laikā- vēstuļu rakstīšana viņas neeksistējošajam līgavainim.

Grāmatā ir aprakstītas arī gaišākas dienas, piemēram, interesanti sekot līdzi Aivara un Ligitas kāzu dienai un viņu sekojošajai, pieticīgajai sadzīvei, kas ar katru gadu tomēr palika mazliet labāka, jo Sandras vecāki par profesionāli izpildītu darbu saņēma  paaugstinājumus darba vietā, bet Aivars - arī iespēju izglītoties.

Autore aizkustinoši apraksta savus vecākus, piemēram, mammas ārējo pašpārliecību un iekšējo trauslumu. "Mammas ticība civilizētai dzīvei un atgriešanās brīnumam bija iracionāla, jo nekas apkārtējā īstenībā neliecināja, ka cerībām būtu jebkāds pamats. (..) Kad pienāca laiks manai pirmajai pretbaku potei, viņa neļāva serumu ieskrāpēt uz rokas, bet uzstāja, lai iegriezumus izdara uz kājas. Pārsteigtajai krievu medicīnas māsai mamma teica: "Manai meitai būs vajadzīgi skaisti pleci, jo reiz viņa valkās vakarkleitas!"" (220.lpp.) Lai arī ticība konkrētajā brīdī šķita iracionāla, cerētais tomēr piepildījās, un, sekojot politiskajam atkusnim, 1957. gadā Kalniešu ģimene atgriezās Latvijā.

"Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" sniedz visaptverošu, skarbu, tomēr vietumis arī cerību pilnu ieskatu vienas konkrētas ģimenes izsūtījuma gaitās. Lai arī šī vēsture ir rakstīta ar latviešu tautas ciešanām un ne vienmēr vēlamies iedziļināties šādos pārdzīvojumos, tā tomēr ir mūsu vēsture, kas ir jāzina un jāizprot, jo īpaši tādēļ, ka joprojām ir cilvēku grupas, kas labprāt gremdējas padomju perioda nostalģijā.

*Šie notikumi šķiet pilnīgs absurds, taču ir traģiska īstenība. Daudziem izsūtītajiem bērniem tika dāvātas cerības un iespējas atgriezties dzimtenē, ko viņi, protams,  nevilcinājās izmantot. Taču jau pēc neilga laikposma bez jebkāda nopietna iemesla tie atkal tika apcietināti, ieslodzīti vienās kamerās ar bandītiem un noziedzniekiem un pēc apcietinājuma atkārtoti sūtīti uz nometinājumu vietām.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana