„ Ārpus laba un ļauna”

Pagājušajā nedēļas nogalē man bija brīnišķīga iespēja noskatīties divas dokumentālas filmas, kas iekļautas Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma „Ārpus laba un ļauna” programmā.

Viena no tām ir itāļu-zviedru režisora Ērika Gandini (Erik Gandini) filma „Zviedru mīlas teorija”. Šis darbs ir anti-kompliments visai Rietumu sabiedrībai ar tās izrietošajām vērtībām, kas uzdod provokatīvu jautājumu – vai mūsdienu attīstītajam cilvēkam patiešām ir jāuzrāpjas uz Maslova piramīdas augšējā pakāpiena, tik ļoti uzsverot savu vērtību? „Zviedru mīlestības teorija” pretnostata Rietumu attīstīto valstu vērtības (individualitāti, patstāvību, neatkarību, pašrealizāciju) mazāk attīstīto valstu vērtībām (izdzīvošanas jautājums, piekļuve pārtikai, tīram dzeramajam ūdenim un drošai pajumtei). Šo filmu es vēroju ar pieaugošu apetīti. Tajā tika atklāti man līdz šim nezināmi, pat šķietami jocīgi fakti par zviedru sabiedrību un - vismaz šķietami - ne tik ļoti pārsteidzoši fakti par cilvēku ikdienu afrikāņu valstī (šajā gadījumā – Etiopiju). „Zviedru mīlas teorija” ir ļoti asprātīgs stāsts, kurā, spēlējoties ar montāžu, veiksmīgi tiek panākta nomācošas vientulības izjūta un pilnīgu pretmetu efekts. Manuprāt, šis stāsts ir mazliet melnbalts – tā iemesla dēļ, ka divu dažādu kultūru un sabiedrību pārstāvji tiek sadalīti divās „karojošās” nometnēs, atainojot zviedru pasauli kā, maigi izsakoties, mazliet...dīvainu? Taisnības labad jāatzīmē, ka filma ir ļoti interesanta. Iegūglēju šo to par režisoru un viņa līdzšinējiem darbiem, un izskatās, ka Gandini ir iedziļinājies dažādās interesantās un nebanālās tēmās, piemēram, viņš ir uzfilmējis dokumentālu filmu par bērniem, kas ir radušies ASV - Vjetnamas kara/ ASV karavīru - Vjetnamas sieviešu mīlestības (?!) rezultātā... 

Ja zviedri nezina, kā tikt galā ar savu pārtikušo, individuālas vientulības pilno dzīvi un sevišķi smagos gadījumos meklē glābiņu pašnāvībā vai pārceļas uz mežu un iejūtas mūsdienu hipiju lomās, tad afgāņu meitene Sonita, kas ir dokumentālās filmas ar tādu pašu nosaukumu galvenā varone, kontrastējoši alkst pēc iespējām kļūt par indivīdu ar savām tiesībām, turklāt ar tiesībām izrunāt savu personīgo sāpi afgāņu repā, kamēr viņas ģimene nevar sagaidīt, kad būs iespēja meitu izprecināt par pēc iespējas lielāku izpirkuma naudu. "Sonita" ir dzīvs pelnrušķītes stāsts, lai gan vide, kurā meitene dzīvo, nav nekāda Disnejlendas pasaku animācija, bet gan Irānas un Afganistānas skati ar nabadzības, kara posta skartām ainavām, bruņotiem vīriešiem, kas gaida ik uz stūra, un pašnāvnieku sarīkotiem sprādzieniem kā iknedēļas rituālu. Filmas noslēgums šķiet laimīgs atrisinājums, kurā piecpadsmitgadīgs pusaugu meitēns aizbēg no kara sagrautās dzimtenes, piespiedu precību cietuma un nokļūst savā sapņu zemē... Atbilstoši daudziem filmu un grāmatu naratīviem visu sapņu zeme mums ir Amerika. Sonita cer, ka viņas sacerētā dziesma - sāpīgs dvēseles kliedziens - pieklauvēs pie nocietinātajām cilvēku sirdīm, spēs mainīt gadsimtiem iesakņojušās tradīcijas un varbūt pat padarīs šo pasauli labāku... gluži kā daudzi bērni šajā vecumā. Ļoti dabiska vēlēšanās. Vai tas jebkad varētu izdoties?

Pēc filmas noskatījos arī interviju ar jauno sieviešu tiesību aktīvisti. Simpātiska un harizmātiska meitene, kura, cerams, piedzīvos savu "amerikāņu sapni" un rādīs iedvesmojošu piemēru citiem ... Sonita ir talantīga un viņai ir paveicies, bet diemžēl reti kura piedzīvo pelnrušķītes stāstu.