sestdiena, 2016. gada 3. septembris

"Ūna un Selindžers" - bohēmiska romantika uz kara fona

Tātad - esmu nolēmusi atgriezties pie sen aizmirsta, bet man ļoti mīļa vaļasprieka - lasīšanas vērtu grāmatu, skatīšanās vērtu filmu un varbūt vēl kādu citu lasīšanas/skatīšanās/klausīšanās vērtu lietu aprakstīšanas. Centīšos būt apzinīga aprakstītāja un atspoguļot savus iespaidus regulāri.
No Frederika Beigbedera līdz šim esmu lasījusi tikai tos pašus slavenos "99 frankus", un laikam arī noskatījusies pāris ironiskas filmas, kas ekranizētas, balstoties uz konkrētā rakstnieka garadarbiem. 2014.gadā franču vārdu mākslinieks apkopoja visas uzkrātās zināšanas un bagāto iztēli, meistarīgi sapludināja faktus ar fikciju un radīja romānu ar nosaukumu "Ūna un Selindžers". "Ūna un Selindžers" stāsta par topoša rakstnieka un simpātiskas "it girl" romantiskajām attiecībām uz 20.gadsimta sarežģīto politisko perepētiju fona. Tas ir ne tikai stāsts par diviem cilvēkiem, ko par personībām vienlaikus veido un samaļ asi vēsturiski pagriezieni, un es šo grāmatu pārliecinoši ielieku savā "virtuālā" grāmatu plaukta goda vietā, un, lūk, iemesli:
  • Beigbeders neskopojas ar dažādām kultūras atsaucēm (par kino, literatūru, kultūrpolitiku pirmskara/ kara laikā), kā arī ir apkopojis aizraujošus faktus (vai arī prasmīgi aizmaskētas individuālas interpretācijas) par 20.gadsimta pirmās daļas amerikāņu sabiedrības populārākajiem cilvēkiem un gudrākajiem prātiem (Džerijs Selindžers, Ernests Hemingvejs, Čārlijs Čaplins u.c.), kā arī aizgājušā gadsimta "Kimām Kardašjanām" (kaut kāda Glorija Vanderbilta, kaut kāda Kerola Markusa un, protams, Ūna O'Nīla (kura gan šķiet visnotaļ saprātīga un jauka meitene));

  • grāmata bagātina ar iepriekš nezināmām detaļām par 2.pasaules karu un amerikāņu un franču darbībām tā ietvaros (nav jau gluži tā, ka šo romānu varētu dēvēt par izglītojošu vēstures materiālu un varbūt ne visam uzrakstītajam var ticēt, taču detaļas ir būtiskas, pārsteidzošas, šokējošas un tādēļ - ļoti interesantas);
  • Beigbeders filozofē par sieviešu un vīriešu attiecībām, meklējot psiholoģisko attaisnojumu katra varoņa rīcībai. Dažkārt attiecīgās filozofiskās atkāpes šķiet liekas un balstītas vienīgi uz paša autora pasaules uztveri, tomēr viņš patiesi mīl savus varoņus - un tas, manuprāt, ir liels pluss;
  • Starp vēstījuma rindām ir iespraukušās vairākas beigbederiski - ironiskas atziņas, kas diemžēl savā veidā iemieso aktualitāti arī šodien, tostarp, "Kad tuvojas karš, paliek tikai divi saprātīgi reaģēšanas veidi:- baudīt dzīvi, kamēr vien iespējams; - patverties slēptuvē ar pārtikas krājumiem un ieročiem.

Džeroms Selindžers izvēlējās trešo variantu.".

  • Varbūt tas ir pašmērķīgi un mazliet bērnišķīgi, tomēr arī visnotaļ simpātiski, ka autors nav izskaudis no grāmatas lappusēm savu personību un atsevišķās atkāpēs asprātīgi ironizē par sevi, savu novecošanas fobiju un kaisli pret jaunākām sievietēm.

"Ūna un Selindžers" ir gudra, asprātīga, mazliet saldsērīga un kripatiņ smaga lasāmviela. Manuprāt, šis darbs var būt saistošs gan vīriešu, gan sieviešu auditorijai. Šis romāns ir vēl viens atgādinājums vispārzināmajam - karš nevar būt risinājums sociālām, ekonomiskām un jebkādām citām pasaules iedzīvotāju likstām. Par mūsdienu paaudzi Beigbeders raksta: "Bagāto valstu izlutinātie un amnēziskie bērneļi neapzināti cer, ka jauna kataklizma atbrīvos vietu izdzīvojušajiem. Viņi vēlas atstāt pēdas vēsturē. (..) Viņi gribētu, lai šausmas uzdzen kas cits, nevis YouTube skatīta epizode no "Zāģa". 2014.gada jaunatne sāpīgi nožēlo, ka tai nav jāizdara traģiskas izvēles."

Paldies Dievam, ka šodien esam relatīvi pasargāti un mums nav jāizdara traģiskas izvēles. Lai gan acīmredzami, ka pasaules drošība ir sašūpojusies ne pa jokam un šobrīd notiek daudzas ačgārnas un cilvēkam -  parastajam nesaprotamas lietas. Dod Dievs, lai starp tik daudzām un dažādām jūtām, ko ikdienā piedzīvojam, uz  goda pjedestāla ar medaļām pārliecinoši rindojas ticība, cerība un mīlestība un mums nekad nenākas stāvēt traģisku izvēļu sliekšņa priekšā.  

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana