otrdiena, 2016. gada 27. septembris

Biedējošā pārliecība

Par Kirilu Serebreņikovu zinu tik daudz, ka viņš ir Maskavas teātra "Gogoļa centrs" mākslinieciskais vadītājs, kas, ja pareizi atminos ir relatīvi no valsts iestādēm neatkarīga mākslas radīšanas un rādīšanas vieta. Filma "Māceklis" Kannu kinofestivālā ir saņēmusi balvu "par nepārspētu mūsdienu pasaules degpunktā esošu norišu atainojumu", kas, bez šaubām, kalpo kā labs āķis, lai "Baltijas pērles" ietvaros noskatītos tieši šo filmu.

Visa kinoseansa laiku manī auga briestoša traģiska notikuma izjūta, ko pasvītroja filmas protagonista (vai varbūt - antagonista, ja par protagonisti uztver bioloģijas skolotājas tēlu?) fanātiskā iekrampēšanās un nemitīgā atsaukšanās uz Bībeles citātiem un bīstamā attiecīgo pamācību interpretācija. Bībele līdzīgi kā jebkurš cits informācijas avots (grāmata, dziesma, dzejolis, filma, ziņu vai dokumentāls raidījums un tā tālāk un tā joprojām) kļūst par mediju, kas tiek izprasts un pieņemts atbilstoši konkrētā cilvēka dzīves pieredzei, psiholoģiskajam un garīgajam sagatavotības līmenim un pasaules uztverei kā tādai. Neapšaubāmi, ņemot vērā Bībeles "cienījamo vecumu", pieejamību, to, ka tā ir visvairāk pasaulē tulkotā un izplatītā grāmata, to, cik liela bija Bībeles tekstu loma sabiedrības attīstības procesos, šim vēsturiskajam avotam un mācībai var piemist krietni lielākas ietekmēšanas spējas nekā kaut kādam Karnegī "Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem" vai Ērika Fromma "Mīlestības mākslai". Jebkurā gadījumā - būtiskākais ir interpretācija. Dievu var uztvert kā augstāku spēku, kurš radījis cilvēku aiz mīlestības pret viņu, vai arī kā augstāku spēku, kurš radījis cilvēku, lai sodītu savu radību. Starp citu, dažādu cilvēku atšķirīgu izpratni par Dieva nozīmi ir ļoti interesanti aprakstījis jau iepriekš pieminētais Ēriks Fromms jau iepriekš pieminētajā "Mīlestības mākslā".

Atkāpjoties no manas filozofiskās atkāpes, atgriezīšos pie domraksta par filmu "Māceklis". Atrodoties labilajā pusaudžu vecumā, ir ļoti svarīgi, lai kāds gudrs pieaugušais kļūst par tādu kā jaunā cilvēka gidu pretrunīgo vērtību pasaulē. Neatrodot savu vietu starp citiem vienaudžiem un piedevām izjūtot mīlestības badu arī ģimenē, bērnam var, piemēram, piemesties fanātisma un "galējībās krišanas" simptomi, bet nepamanīti un noignorēti simptomi var pāraugt neizārstējamā slimībā. "Mācekļa" gadījumā neviens no pieaugušajiem nevēlas uzņemties atbildību par dziļā psiholoģiskā krīzē nonākušo jaunieti - nedz viņa māte, kas vainu par pusaudža fanātisko pārliecību noveļ uz izglītības iestādes personālu, nedz skolotāji, kas pieņem absolūti dīvainas jaunieša izpausmes kā pārejas vecuma normu, nedz garīdznieks, kas jūtas silti un komfortabli savas baznīcas kancelē, no kuras drīkst gudri spriest un neizrādīt īpašu entuziasmu samilzušās problēmas kontekstā.



Režisora centieni integrēt filmā humoristiskas epizodes (piemēram, galvenā varoņa neveiksmīgais mēģinājums iejusties svētā lomā un ataudzēt kāju klasesbiedram (viņaprāt, moceklim) ar kustību traucējumiem) man tikai retu reizi šķita iederīgi, un, lai gan daļa zālē sēdošo ķiķināja, mani lielākoties pavadīja baisa notikuma priekšnojautas. Cilvēks ir trausla un vārīga būtne, un nav nekāds brīnums, ka mūsdienu jauniešus ir tik viegli ievilkt dažādos sabiedrību apdraudošos grupējumos. Ja pusaudzis nekad nav dzirdējis tuvinieku mīlestības valodu un ja dzīves īstenību viņš tver tikai caur medijiem un apšaubāmu patstāvīgu interpretāciju, viņš var kļūt par sprādzienbīstamu mīnu, un sods var nākt pār to, kas uz šīs mīnas nejauši vai, varbūt pat labu gribot, spers savu kāju. 

Filmas "Māceklis" treileris: https://www.youtube.com/watch?v=byTy98kU0_0 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru