Nejaušība zem likteņa maskas

Izlasot grāmatu “Vientulības gals” domāju ne tik daudz par vientulības izjūtu, kas, protams, ir klātesoša daudzās grāmatas lappusēs, bet vairāk par traģisku notikumu nozīmi cilvēku dzīvēs. Šī tēma vietām pavīd arī divu galveno varoņu - Žila un Alvas sarunās, kad viņi atceras savu bērnību un raizējas par to, ka nelaimes ēna tiem turpinās sekot dzīves garumā. Šajās sarunās var just viņu šaubas par iespēju kādreiz justies patiešām drošiem attiecībā uz savu dzīvi.

Grāmatas galvenie varoņi - Žils un Alva - ir apzīmogoti ar nelaimīgas bērnības sekām. Visu dzīvi viņus vajā agrā vecumā piedzīvotais, no kā viņi cenšas aizbēgt. Arī no labā – tikai tādēļ, lai neiegūtu jaunas, sāpīgas traumas. Vienlaikus, jāatzīmē, ka bēdīgi apzīmogotie šīs grāmatas varoņi sirds dziļumos alkst izjust siltumu, pieķeršanos un mīļumu.

Autors ir empātisks pret saviem varoņiem, ļaujot vien nojaust, kā būtu turpinājušās trīs bērnu dzīves, ja liktenis nebūtu pārcirtis ģimenes laimīgo pavedienu. Pārrakstīšanas vērti un terapeitiski ir gan atsevišķi citāti, gan nu jau pieaugušo bērnu sarunas. (“Sarežģīta bērnība ir kā neredzams ienaidnieks. Nekad nevar zināt, kad tā tevi sitīs” (106.lpp.), “Es noņēmu liktenim masku no sejas un atradu zem tās tikai nejaušību" un citi).

“Vientulības gals” stāsta arī par nožēlu pēc izdarītā vai neizdarītā, kas atstāj ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Par spīti smagajiem aprakstītajiem notikumiem, grāmata ir viegli lasāma, viegli uztverama un šķiet gana harmoniska lasāmviela. Vienlaikus rodas izjūta, ka autors neapzināti ir centies mazliet distancēties no grāmatā piedzīvotās nepatīkamās pieredzes, radot ilūziju, ka viss varoņu piedzīvotais neatstāj lielus nospiedumus viņu pasaules uztverē un ikdienā. Piemēram, Velss ir izvairījies aprakstīt Alvas un Žila pārdzīvojumus pēc Romanova bojāejas. Tas ir mazliet mulsinoši un šķiet, ka grāmata būtu bijusi interesantāka, ja autors ļautos dziļākiem pārdzīvojumiem un dilemmām, ko grāmatas varoņi noteikti būtu izjutuši reālajā dzīvē.

Humora bruņās

Cik lielā mērā bērns ir atbildīgs par savu vecāku laimi vai postu? Un kādu iemeslu dēļ cilvēks var dzīves garumā valkāt smacējošu vainas apziņu? Šie un daudzi citi neērti jautājumi man nāk prātā, izlasot Dāvida Grosmana grāmatu "Bārā ienāk zirgs".

"Bārā ienāk zirgs" sižetiski ir veidota kā stendaps jeb stāvizrāde. Skatītāju priekšā iznāk sīciņa auguma komiķis Dovs Grišteins jeb Dovale, kurš gatavojas izklaidēt sapulcējušos nepacietīgos viesus ar vienu no savām labākajām izrādēm. Turklāt uz stendapu viņš ir uzaicinājis arī kādu bērnības draugu, ar kuru ceļi nav mijušies gadiem. Vienā liktenīgā brīdī Dovale izlemj, ka izrāde nesekos savu ierasto gaitu - šoreiz viņš grib pārsteigt publiku ne tikai ar brīžiem smieklīgiem, brīžiem - rasistiskiem un kaitinošajiem jokiem- šoreiz viņš grib auditorijai pastāstīt kaut ko ļoti personisku. Ne visi izturēs izrādi līdz galam, bet stāsts, protams, par tiem, kuri izturēs.

Nebiju gaidījusi, ka šī grāmata tik ļoti mani aizkustinās. Gan sāpinot, gan vienlaikus dziedējot. Dovale šķiet neprognozējams, brīžiem stāsta izklāsts ir mokošs, brīžiem varonis ir kaitinošs un riebīgs, citkārt - asprātīgs, bet, tuvojoties romāna izskaņai, ar personiskā stāsta starpniecību Dovale kļūst arvien tuvāks un mīļāks. Vainas apziņa šķietami caurauž šī mazā, sevi un cilvēkus gan mīlošā, gan nīstošā, pretrunīgā varoņa dzīvi. Caur viena varoņa stāstu grāmata uzreiz skar vairākus līmeņus - pieminot holokaustu piedzīvojušo cilvēku sadragātos likteņus, viņu nespēju pielāgoties ikdienišķajai pasaulei un tikt galā ar ikdienas pienākumiem. Grāmata runā arī par to, ka bērni, kuru vecāki nespēj uzņemties atbildību par savām atvasēm, neviļus paši ieņem vecāku lomu - darot visu, lai ieraudzītu smaidu savu tuvāko cilvēku sejās.

Autors ievij tekstā daudzas anekdotes, no kurām dažas tiešām ir ļoti smieklīgas, tomēr piefiksēju, ka spēju tikai pasmaidīt, jo visu izrādes laiku jūtu, ka tieku vesta iekšā "dziļākos ūdeņos". "Bārā ienāk zirgs" emocionālajā ziņā lasīt nav viegli, taču mazliet pārvarot  un dodoties pa stendapa lappusēm tālāk, var iegūt vērtīgu balvu: pieredzēt, kā galvenais varonis noloba sevi līdz pašai serdei. Un tur atklājas kaut kas sāpīgs, taču arī ļoti trausls un skaists.

Izdzīvošanas deja Sibīrijas sniegos

2.pasaules kara un arī pēckara masu deportāciju tēma ir samērā bieži atainota latviešu kultūrtelpā - gan kinematogrāfā ("Melānijas hronika", Dzintras Gekas filmas u.c.), gan literatūrā. Stindzinošus faktus par šo periodu esmu uzzinājusi arī, vairākkārt viesojoties Okupācijas muzeja telpās. Vēl viens mēģinājums izprast necilvēcīgos dzīves apstākļus un dažādos izdzīvošanas mehānismus izsūtījumā bija Sandras Kalnietes grāmata "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos", kurā autore apraksta savu vecvecāku un vecāku, kā arī savas personīgās gaitas nometinājuma vietā.

Kā uz grāmatas otrā vāka raksta pati autore, grāmatas nosaukums atspoguļo kādu patiesu epizodi. Izvešanas priekšvakarā Sandras mammai tika uzdāvinātas jaunas, smalkas kurpes, kas kļuva par viņas vienīgajiem apaviem pirmajā izsūtījuma gadā. Autore piemin, ka kurpju tēls ir simbolisks, jo tajā trauslums apvienots ar rupju spēku - Sibīrijas īstenību. Grāmatas noslēgumā jāsecina, ka visu aprakstīto tēlu - gan autores pašaizliedzīgās vecmammas Emīlijas, gan atbildīgā vectēva Jāņa, gan viegli ievainojamās mammas Ligitas, gan jau karā traumētā tēva Aivara un viņa slimīgās mammas Mildas - izdzīvošanas alkas un pūliņi šķiet kā trīcošā rokrakstā ar zīmuli veiktas piezīmes uz nepielūdzamās mašinērijas grāmatas lapām. Tieši tik maza bija viņu iespēja ietekmēt savu turpmāko dzīves gaitu - sākot no nepamatotas izsūtīšanas uz attālajām, mežonīgajām nometinājuma vietām Sibīrijas plašumos, turpinot ar smago darbu, badu un slimībām, Sandras mammas Ligitas brīvlaišanu un  atkārtotu(!) izsūtīšanu*, ar Aivara un viņa mammas izsūtīšanu un noslēdzot ar Aivara un Ligitas iepazīšanos, precībām un meitiņas piedzimšanu.

Grāmata sākas ar vēsturisku ieskatu pēdējās pirmskara dienās, atgādinot par Molotova - Ribentropa paktu un turpinot ar 1940.gadā sekojošo valsts okupāciju, kurai seko pirmais izsūtīšanas vilnis. Autore daudz laika pavadījusi gan sarunās ar tuviniekiem, gan arī arhīvos, meklējot būtiskus vēsturiskus dokumentus - radinieku izsūtīšanas lietas, dažādas izziņas, specnometināto uzskaites apliecības un citu saistošo dokumentāciju. Grāmata papildināta arī ar Sibīrijas dzīvi ilustrējošām izsūtījuma fotogrāfijām. Šo darbu varētu dēvēt gandrīz par dokumentālu, ja vien ne atsevišķu atkāpju fiktīvais raksturs. Tajās var lasīt autores interpretāciju par to, ko viņas ģimenes locekļi tajā brīdī juta vai domāja (piemēram, 67.lpp. - grāmatas autores vectēva Jāņa izjūtas, vērojot Jāņu ugunskuru izsūtījumā).

Ja runā par izdzīvošanas paņēmieniem, tad viens no emocionālās izdzīvošanas paņēmieniem šādos apstākļos bija šausminošās pieredzes "izrakstīšana" no sevis ārā. Tāds bija Sandras mammas Ligitas terapeitiskais paņēmiens apcietinājuma laikā- vēstuļu rakstīšana viņas neeksistējošajam līgavainim.

Grāmatā ir aprakstītas arī gaišākas dienas, piemēram, interesanti sekot līdzi Aivara un Ligitas kāzu dienai un viņu sekojošajai, pieticīgajai sadzīvei, kas ar katru gadu tomēr palika mazliet labāka, jo Sandras vecāki par profesionāli izpildītu darbu saņēma  paaugstinājumus darba vietā, bet Aivars - arī iespēju izglītoties.

Autore aizkustinoši apraksta savus vecākus, piemēram, mammas ārējo pašpārliecību un iekšējo trauslumu. "Mammas ticība civilizētai dzīvei un atgriešanās brīnumam bija iracionāla, jo nekas apkārtējā īstenībā neliecināja, ka cerībām būtu jebkāds pamats. (..) Kad pienāca laiks manai pirmajai pretbaku potei, viņa neļāva serumu ieskrāpēt uz rokas, bet uzstāja, lai iegriezumus izdara uz kājas. Pārsteigtajai krievu medicīnas māsai mamma teica: "Manai meitai būs vajadzīgi skaisti pleci, jo reiz viņa valkās vakarkleitas!"" (220.lpp.) Lai arī ticība konkrētajā brīdī šķita iracionāla, cerētais tomēr piepildījās, un, sekojot politiskajam atkusnim, 1957. gadā Kalniešu ģimene atgriezās Latvijā.

"Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" sniedz visaptverošu, skarbu, tomēr vietumis arī cerību pilnu ieskatu vienas konkrētas ģimenes izsūtījuma gaitās. Lai arī šī vēsture ir rakstīta ar latviešu tautas ciešanām un ne vienmēr vēlamies iedziļināties šādos pārdzīvojumos, tā tomēr ir mūsu vēsture, kas ir jāzina un jāizprot, jo īpaši tādēļ, ka joprojām ir cilvēku grupas, kas labprāt gremdējas padomju perioda nostalģijā.

*Šie notikumi šķiet pilnīgs absurds, taču ir traģiska īstenība. Daudziem izsūtītajiem bērniem tika dāvātas cerības un iespējas atgriezties dzimtenē, ko viņi, protams,  nevilcinājās izmantot. Taču jau pēc neilga laikposma bez jebkāda nopietna iemesla tie atkal tika apcietināti, ieslodzīti vienās kamerās ar bandītiem un noziedzniekiem un pēc apcietinājuma atkārtoti sūtīti uz nometinājumu vietām.

Visi mūsu tarakāni

Decembra vidus. Iepirkšanās centros balsi jau pamatīgi iesildījusi Meraija Kerija ar "All I want for Christmas...", veikalu stendi pilni ar skaisti iesaiņotiem, taču ne vienmēr obligāti vajadzīgiem dāvanu štruntiņiem, koķetas lampiņas mirkšķina pilsētas kokos un logos un kaut kur visā šajā pirmssvētku maratonā lēni dzimst atskārta, ka pavisam drīz būtu jāsākas vieniem no gada sirsnīgākajiem svētkiem. Šajā pirmssvētku drudzī ļoti gribētos vismaz uz īsu brīdi apstādināt laiku un iegremdēties... pašai sevī. Šim mērķim izvēlējos nupat Zvaigznes ABC apgādā iznākušo Zanes Zustas un Diānas Zandes grāmatu "Tarakāni manā galvā".

Varbūt tas skanēs kā stereotipisks vispārinājums, tomēr domāju, ka gandrīz katrai sievietei ir ļoti daudz un dažādi vīriešu dzimtes "draugi", kurus dažkārt smīnot dēvējam arī par tarakāniem. Daži no tiem ir untumaini un kašķīgi, citi ir bezcerīgi un depresīvi, vēl citi - aizvainoti un histēriski. Visi šie draudziņi mājo mūsu galvās un priecīgi sadevušies rokās rīko koncertus ikreiz, kad atsakāmies no apzinātas savu jūtu un emociju uztveršanas.

Grāmatas autore, žurnāliste Zane Zusta piecpadsmit asprātīgos, dzīvīgos stāstos ieskicē dažādu sieviešu dzīves ainiņas, bet psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande katrai grāmatas varonei un aprakstītajai situācijai ir veltījusi empātisku vēstuli, kas sniedz gan mierinājumu, gan arī pamudinājumu rīkoties. Diānas labvēlīgā, iejūtīgā un vienlaikus atklātā balss maigā veidā "diagnosticē" un atgādina katrai no mums, cik daudzas un dažādas ir mūsu iespējas un izvēles. Svarīgi ir visas šīs iespējas apzināties un atšķirt patiešām nepieciešamo no vēlamā un reālo no izfantazētā.

Man ļoti patika šī grāmata, un neliegšos - es tajā atradu daudzus "savējos". Tā bija iespēja gan paskatīties uz sevi no malas, gan pasmieties un mazliet pažēlot savu iekšējo bērnu, bet, kas ir vēl būtiskāk - tā ir iespēja arī padomāt, kā ar iegūto informāciju rīkoties turpmāk. Skaidrs, ka radikālas kustības, izlasot šo grāmatu, nav jāveic - zināms taču, ka netrenēts cilvēks, kurš pēkšņi izlemj skriet maratonu, ātri vien var pārpūlēties un gūt negribētas traumas. To atgādina arī pati Diāna, piemēram, stāsta "Grābekļu paradīzē jeb "sūdu vai kūku"?" vēstulē draudzīgi brīdinot epizodes varoni, kas apjautusi savu kļūdaino rīcību, grib pārsteigties un pēkšņi rīkoties diametrāli pretēji savam ierastajam rīcības modelim.

Veselīgāk ir tomēr sākt pamazām. "Uzzīmēt" (lasi - aprakstīt) savus tarakānus blociņā, atzīmēt, kas tiem ir raksturīgs, kādās dzīves situācijās tie pēkšņi sāk parādīties. Parasti tas notiek tumsā (atceros, kad dzīvoju kopmītnēs, pārīti reālu tarakānu bijām ar draudzenēm pieķērušas naktī, pēkšņi ieslēdzot gaismu). Lūk, tā jau ir viena daļa no atbildes. Ieslēgt gaismu jeb "apzinātību". Apzināties savas emocijas - bailes, vainas izjūtu, kaunu, dusmas - un saprast, no kurienes tām aug kājas. Un pamazām, arvien biežāk novērot nelūgtos viesus. Novērošana palīdz tos pamanīt ātrāk un, kā saka pati grāmatas autore, "ja tarakāni zina, ka mēs viņus esam atraduši un vērojam, tie uzvedas kārtīgāk". Un tas jau ir ļoti daudz.

Jebkurš varētu būt Maja

Ir tādas grāmatas, kas varbūt ir rakstītas ar pavisam citu nolūku, tomēr pilda tādu kā brīdinājuma funkciju. Un visiedarbīgākie brīdinājumi ir nevis mums klasiski zināmie vecāku aizrādījumi bērniem: "Nelien pie plīts, apdedzināsies!", bet gan tādi,  kas parāda aisbergu visā tā krāšņumā.  Brīdinājumi, kuri ataino ne tikai redzamo daļu, ko pamanījuši visi, kas ir informēti par notikušo sadursmi un katastrofu, bet arī nebūt ne tik viegli saskatāmo, zem ūdens paslēpto leduskalnu. Mālinas Džolito Pēšsones romānā "Plūstošās smiltis" ir iedziļinājusies un no sirds pacentusies parādīt komplicēta vidusskolas slaktiņa - skolēnu masu slepkavības - neredzamo daļu.

Grāmatas galvenā varone ir cietuma kamerā dienas aizvadošā jauniete Maja, kura mums stāsta par savu mācību gadu vidusskolas pēdējā klasē. Maja ir kritiski domājoša, asprātīga un ciniska meitene, kas samērā agrā vecumā izprot, kā funkcionē pasaule, ko no tās gaidīt un kādu rīcību no viņas sagaida apkārtējie. Meitenei ir labi situēti vecāki, mazākā māsa un vectēvs, labākā draudzene un samērā labas attiecības ar klasesbiedriem - visa viņas dzīvē it kā ir gana, vienlaikus, salīdzinot ar filmu vai romānu varoņu ikdienu, tā varbūt šķiet tāda samērā vienkārša, paredzama ikdiena. Negaidīti viņas klasē sāk mācīties noslēpumainais, pievilcīgais puisis Sebastians, par kuru Maja sapņo jau kopš bērnības, un - pārsteigums - Sebastians arī ir ieskatījies Majā un pats uzsāk ar viņu romantiskas attiecības. Cik skaisti, varētu domāt, ja Pēšsone būtu vēlējusies radīt Stefānijas Meieres "Krēslai" līdzīgu daiļdarbu, taču nekādus naivam mīlestības scenārijam "Princis iemīlējās Pelnrušķītē" līdzīgus pavērsienus šajā romānā tomēr nesagaidīsim.  Tāpēc, ka realitāte ir citāda un prinči izvēlas pelnrušķītes tikai tajā gadījumā, ja pelnrušķītes par to samaksā.

Stāstot no jaunas meitenes perspektīvas, "Plūstošās smiltis" aizraujošā veidā šķetina sabiedrības, skolu sistēmu un ģimeņu noslēpumus, skarot vairākus līmeņus vienlaicīgi - gan bērnu un vecāku attiecības, gan pusaudžu psiholoģiju, gan šķiru attiecības un imigrācijas tematiku. Romāns niansēti iemieso pusaudžu/jauniešu vecumam raksturīgo trauslo,  mikroskopisko pārliecību par sevi, saviem lēmumiem un rīcībām.  Galvenās varones identitāte 370 lappušu garumā mainās no ciniskas un aukstasinīgas apkārtējās vides novērotājas uz dzīvi un cilvēkus mīlošu, apmaldījušos meiteni. Majas varoni ir ļoti interesanti "lasīt" tieši pretrunīguma un daudzo iekšējo konfliktu dēļ. Man bija interesanti sekot līdzi arī tam, kā meitene pakāpeniski apaug ar patoloģisku vainas apziņu, uz ko vedina neveselīgās attiecības, kurās meitene ir iesaistījusies.

"Plūstošās smiltis" ir gan aizraujoša un ievelkoša lasāmviela, gan arī trauksmes zvans, kas norāda uz to, cik būtiski ir, lai mēs - pieaugušie un bērni, iemācītos savā starpā sarunāties. Nevis vienkārši parunāties un papļāpāt, bet gan sarunāties par to, kas mūs iepriecina, apbēdina, biedē, sadusmo un sanikno, kas aizskar mūs dziļi personiski - par tām īstajām emocijām, kuras nedrīkstam ignorēt. Kuras jāpamana līdz brīdim, kad tās sāk pārvērst apkārtni par kara lauku.

Smieklu krunciņas Maranas sejā

Rudens ir gadalaiks, kad ļoti gribas noslēpties. Ne tikai ietīties siltā pledā vai aizslēgties biezā kapučjakā, tādā veidā maskējoties un aizsargājoties no šķietami bezgalīgā lietus, brāzmaina vēja un arvien lielākos apjomos uzglūnošās tumsas, bet arī noslēpties no visas pasaules, ļaujoties personiskām, intravertām dīvainībām un aizrautībām. Narinē Abgarjanas grāmatā “No debesīm nokrita trīs āboli” aprakstītais Maranas ciems ir tieši tāda - savrupa un no pārējās pasaules noslēgta vieta, kurā patverties. Šīs nomales iedzīvotāju sīkstums un vienlaikus sirds siltums, īgnums un īpatnējā mīlestība pret dzīvi liek brīnīties, dažkārt skaļi smieties, bet dažreiz - empātiski nopūsties, sekojot dzīves straujajiem un nereti nesaudzīgajiem varoņu dzīves ceļa pagriezieniem.

Grāmatas autore piedāvā sulīgus un piesātinātus ciemata varoņu dzīvesstāstu aprakstus, vienlaikus aicinot gan just tiem līdzi, gan pasmaidīt par šo nomali, kas veidojusies kā "valsts valstī", kurā cilvēki joprojām dzīvo pēc nerakstītiem likumiem. Maranas ciema tirgū iedzīvotāji vēl aizvien apmainās ar precēm, neizmantojot naudu, ārstējas ar zāļu tējām un izvairās apmeklēt ārstus, kas, viņuprāt, veselībai var nodarīt lielāku ļaunumu nekā ilgstoša neārstēšanās. Maģiskā domāšana un māņticība Maranā spēlē nozīmīgu lomu, un dažkārt tā varoņiem ļauj izdarīt neapstrīdamus secinājumus par pasaules lietu kārtību. Grāmatā aprakstīts ne mazums patiešām ļoti komisku situāciju, piemēram, atejas piedzīvojums ar rauga mīklu un epizode par nelaiķa kurpēm, ko sīkāk neaprakstīšu. Šīs situācijas liekas ļoti atbilstošas konkrētās vietas raksturam - tās it kā iezīmē smieklu krunciņas ciemata sejā. Lasot romānu var just, ka Narinē Abgarjana ir iemīļojusi gandrīz visus savas grāmatas varoņus - arī dažubrīd grāmatai raksturīgā pasmiešanās par tiem ir drīzāk labvēlīga, nevis ņirdzīga.   

Jāatzīmē, ka grāmatai raksturīgi gari varoņu likteņu un dažādu notikumu (bada gadi, karš u.c.) apraksti, kas dažbrīd aizved lasītāju prom no galvenajam sižetiskajām līnijām, veidojot sazarojumu ap to. Tas no vienas puses ir mulsinoši, bet no otras - ļauj labāk iepazīties ar autores uzbūvēto pasauli un izgaršot tās nianses.

Maranas varoņi spītīgi turas pie ierastās dzīves kārtības, saglabājot savu autentiskumu, savrupību un noslēgtību un tādā veidā diemžēl arī nenovēršami izmirstot. "No debesīm nokrita trīs āboli", manuprāt, ir viena no šī gada spilgtākajām un emocionāli siltākajām grāmatām, kas turklāt var lepoties arī ar māksliniecisku un ļoti baudāmu vizuālo noformējumu.

Ceļojums pie sevis tuksnesī

Ir iznākusi (Latvijas mērogā noteikti) unikāla, līdz šim neuzrakstīta, taču mūsdienu cilvēkam ļoti vajadzīga, terapeitiska grāmata -  Ivetas Harija meitas "Vīna meditācija sievietei" ("Dienas Grāmata").

Man bija laimīga iespēja iepazīties ar Ivetu dažus mēnešus pirms grāmatas iznākšanas. Kopīgi piedalījāmies iedvesmojošā "Spiikiizi" grāmatu rakstīšanas projektā ("Pabeidz grāmatu 10 nedēļās"). Viņa jau pirmajā nedēļā nosūtīja projekta dalībniekiem vienu no saviem manuskriptiem. Jau no pirmajiem teikumiem biju uzrunāta līdz sirds dziļumiem un sapratu, ka manās rokas (lasi - datorā, Microsoft Word formāta dokumentā), bija savā ziņā revolucionāra lasāmviela, kas varētu palīdzēt daudziem cilvēkiem, kuri sirgt ar depresiju un dažāda rakstura atkarībām. Iveta grāmatā dalās savā personīgajā pieredzē. "Vīna meditācija sievietei" stāsta par to, ko nozīmē mācīties dzīvot ar "skaidru skatienu" un cīnīties ar iepriekšminētajiem stāvokļiem. Autore uzdrošinājusies izrakstīt no sevis ārā "elli"  un ir arī pietiekoši drosmīga, lai parādītos "kaila" mūsu visu priekšā.

Plašākā mērogā raugoties, šī grāmata ir vajadzīga ne tikai iepriekšminēto veselības problēmu nomocītajām, bet ikvienai sievietei. Iveta ļoti niansēti un dziļi jūt to, kas ir raksturīgs un tāpēc saprotams daudzām sievietēm Latvijā. Pirmkārt, tā ir nebeidzama vainas un pienākuma apziņa par to, ka nav pietiekoši laba un ka savu eksistenci ir nemitīgi jāpierāda, tā kā jāsaskaņo ar kādu - sak, redziet, te nu es esmu, es tik ļoti cenšos, lūdzu, apstipriniet, ka esmu iederīga šeit un šajā vietā. Autore raksta: "Nesen saņēmu atgādinājumu par šizofrēnisko programmu, kas bērnībā ieinstalēta gandrīz mums visiem. Tie ir divi pilnībā pretrunīgi apgalvojumi, kas būtu jāsasniedz katram (...) vispirms - esi tāds kā visi un neizcelies! Bet vienlaikus - esi arī vislabākais, jo tikai tā tu visiem patiksi un tevi mīlēs." (31.lpp.) Otrkārt, tā ir nebeidzamā nepieciešamība (nevis vēlme, kā varētu domāt) kontrolēt sevi un dzīvi sev apkārt, kas arī nozīmē šo pašu iepriekšminēto noteikumu pildīšanu - no vienas puses "nolīdzinot" sevi un savu personību "ar zāli", no otras puses - centienus atbilst iedomātiem ideāliem, tādā veidā nopelnot mīlestību.

"Vīna meditācija sievietei" izpētes objekts ir "pieaugušie bērni" - cilvēki, kas kaut kad, ļoti būtiskā savas personības veidošanās posmā (parasti - bērnībā) nav saņēmuši beznosacījumu mīlestību un tāpēc pieauguši rīkojas tā, lai būtu atbilstoši apkārtējo gaidām un saņemtu "godīgi nopelnīto" mīlestību. Taču ir grūti nemitīgi rīkoties, esot pretrunā ar sevi un savām vajadzībām, tāpēc "pieaugušie bērni" laiku pa laikam "noraujas no ķēdes" - pārēdoties, piedzeroties, nodzenot sevi līdz spēku izsīkumam sporta nodarbībās, iesaistoties atkarīgās un līdzatkarīgās attiecībās, dzīvojot virtuālajā pasaulē vai citādos veidos "atbrīvojoties" no nemitīgās paškontroles. Starp citu, atbilstoši dažu psihoterapeitu teorijai, "pieaugušie bērni" lielākā vai mazākā mērā esam mēs visi*.

Ikdienā mēs par sevi stāstām simtiem dažādu vēstījumu. Mēs spēlējam lomas, kurās citi mūs ir pieraduši redzēt "uz skatuves", mēs bruņojamies ar sarkanām lūpukrāsām un augstpapēžu kurpēm, uzvilkušas pašpārliecinātu un sevi mīlošu sieviešu maskas. Nav viegli atzīt personības trauslumu - no tā mūs attur lepnums un bailes no apkārtējo reakcijas. Tāpēc mēs turpinām dalīties pārspīlētajos vai pat vien mūsu iztēlē izauklētajos "veiksmes stāstos". Bet tad atnāk Iveta un atrauj durvis uz savām vājībām.  Un paliek silti un mierīgi, jo tu saproti, ka ir pilnīgi normāli un pietiekoši ne vienmēr būt "normālam".

Aizverot šīs grāmatas pēdējo vāku, man ir sajūta, ka esmu gājusi Ivetai šo ceļu līdzās. It kā es pati  uz brīdi arī būtu atbrīvojusies no kaut kādas neredzamas mugursomas, kuru esmu vilkusi sev līdzi. It kā es pati būtu sastapusies ar savu iekšējo bērnu un sadraudzējusies ar to. Es domāju, ka šī grāmata sniegs iespēju piedzīvot šo satikšanos arī citām lasītājām.

*Psihoterapijā ir tāds jēdziens. "Pieaugušo bērnu" būtība ir detalizēti izskaidrota brīnišķīgā Džona Frīla un Lindas Frīlas grāmatā "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi".