Ko spēj jūtas

Kopš esmu kļuvusi par mammu, ik dienu apgūstu kaut ko jaunu un interesantu. Bija jāapgūst tādi obligāti jaunie pienākumi, bez kuriem bērnu nav iespējams izaudzināt, piemēram, autiņbiksīšu maiņa, ēst gatavošana zīdaiņiem, ziemas kombinezona un pirkstaiņu uzģērbšana un tamlīdzīgi. Ir ikdienas pienākumi, kas ir mazliet ārpus obligātā, taču kurus ļoti ieteicams veikt - piemēram, hendlings atbilstošā vecumposmā, pareiza ģērbšana, grāmatu lasīšana priekšā un šūpuļdziesmiņu dziedāšana, rotaļāšanās un tamlīdzīgi. Un ir vēl tāds daudzgalvains zvērs kā bērnu emocionālā audzināšana. Jēziņ, jidritvaikociņ, vai ku tas ir grūti!

Ģimenes psiholoģijas speciālisti māca, ka pieaugušajiem ir jāpalīdz mazajam viņa spēcīgajās emocijās, kas reizēm pāršalc pāri kā visaprijošs vilnis. Taču nereti es kā vecāks šajos jūtu uzplūdos slīkstu kopā ar mazuli. Izrādās, izprast mazuļa emocijas, neesot ciešā saskarē ar savējām, ir praktiski neiespējami! 

Bet kā lai palīdz pieaugušajam, kurš tā arī nav iemācījies atpazīt un izjust savas emocijas?  Atbildes uz šo jautājumu esmu meklējusi izziņas grāmatās, psihologu konsultācijās un semināros, taču kaut ko vērtīgu un negaidītu esmu atradusi arī kādā skaistā bērnu ilustrāciju grāmatā. Poļu rakstnieces Tinas Ozevičas un ilustratores Aleksandras Zajoncas bilžu grāmata “Ko dara jūtas” (Jāņa Rozes apgāds) māca aprūpēt emocijas kā mazus, mīļus zvēriņus, kas alkst pēc uzmanības, draudzības un pieņemšanas. 

Kad atšķīru grāmatu pirmo reizi un sāku to lasīt savam pusotrgadniekam, absolūti nebiju gatava tam, kas notiks nākamajās lappusēs. Tā bija nemierpilna pēcpusdiena, bija atgadījies kāds satraucošs sīkums, un, lai arī es sapratu, ka nesen piedzīvoju bailes un vainas izjūtu, nespēju līdz galam tikt vaļā no nepatīkamā emociju mudžekļa. Līdz mirklim, kad nokļuvu līdz kauna ilustrējumam. Tina Oževica raksta: “Kauns rok zemē bedres un ierušinās tur kā kurmis”. Un tad es to aptvēru - mani nelaida vaļā kauna izjūta. Pavisam negaidīti šis teikums un skaistā, askētiskā ilustrācija ar bedrē ierušinājušos, aiz plaukstām paslēpušos kaunu, atraisīja asaras un iedarbojās terapeitiski. 

Aizkustinošā veidā grāmatā atainotas arī daudzas citas emocijas. Šķiet, ar šīs grāmatas saturu spēs identificēties gan bērns, gan pieaugušais. Un, ja bērniem ir nepieciešams paskaidrot, ko kura jūta nozīmē, tad šī grāmata ir brīnišķīgs veids, kā to izdarīt. Slavējams dzejnieces Ingmāras Balodes tulkojums!

Zemāk esmu nofotografējusi dažas mīļākās emocijas grāmatā. Jo mīļas jau ir visas krāsainās jūtas - un ir tiešām brīnišķīgi, ka mums ir iespēja piedzīvot tās!

Izmētātie puzles gabaliņi

"-Tad taču jums vienmēr jātēlo viena un tā pati loma. Vienkājainais vīrietis. 

-Ak tā jums liekas? 

-Nu bet kas cits te varētu likties?

-Tas taču nav viens un tas pats vīrietis. Vienkārši ir sagadījies, ka viņiem visiem ir viena kāja." (K.Lipsone "Saldējuma pārdevējs")

Somu rakstnieces (un ārstes) Katri Lipsones daiļdarbu “Saldējuma pārdevējs” nevar nosaukt par romānu tā klasiskajā izpausmē. Autore grāmatu drīzāk veido kā mozaīku, kas sastāv no astoņiem savstarpēji saistītiem gabaliņiem, kuros lineārā izkārtojumā atainotas atblāzmas no 2.pasaules kara, pēckara gadiem ar tiem raksturīgajiem salauztajiem likteņiem, studentu noskaņojuma Prāgas pavasara laikā, čehu imigrantu dzīves Zviedrijā un atmodas laika Čehoslovākijā. Tieši šī  pužļveidīgā izkārtojuma dēļ ļoti piemērots šķiet grāmatai radītais mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vāka dizains.

Autore ir radījusi vairākus personāžus, kas “piedzimst” kādā no grāmatas nodaļām, taču, tai noslēdzoties, personāža dzīves līnija nereti it kā pēkšņi apraujas, ļaujot lasītājam pašam minēt, ar kādu mērķi šis varonis iemājojis grāmatas lappusēs. Apraujas arī sižeta līnijas un reālais (cik nu daiļļiteratūra var būt dēvējama šādā vārdā) tiek sapludināts ar fantāziju, autores galvā notiekošais - ar varoņu un režisora galvās notiekošo. Viens no grāmatas centrālajiem varoņiem - Jans kļūst par tādu kā Čehoslovākijas simbolu, bet viņa meita Gunilla - Zviedrijas simbolu.

Katri Lipsone izmanto laikmetīgu un savā ziņā tādu kā mazliet atsvešinātu pieeju. Piemēram, grāmatā pieminētie vēsturiskie notikumi reti tiek izmantoti kā iemesls varoņu rīcībai – vismaz ne uzkrītošā, atklātā veidā. Aktieris ar vienu kāju, kurš piedalās pēckara filmas veidošanā, nav zaudējis to karā kā varonis, savukārt noslēpumaino Janu, kurš studē Prāgā, šķietami tikpat kā neietekmē tikko notikusī viņa vārda brāļa Jana Palaha pašupurēšanās – sadedzināšanās, protestējot pret padomju okupāciju 1969.gadā. 

"-Jan, kur tu biji? Es tevi visu laiku gaidīju. Tur bija visi.

-Vai tāpēc tur biji arī tu?

-Kā tu tā vari teikt? Tieši šodien, vai tev vispār nav sirds? Kāpēc tu neatnāci?

-Kāpēc man būtu vajadzējis iet? Tās taču nebija manas bēres." (K.Lipsone "Saldējuma pārdevējs")

Tomēr tas varētu būt arī ir tikai mānīgs šķitums, jo ir vairākas epizodes, kas netieši norāda uz to, ka Jans, iespējams, vēlējies iesaistīties notiekošajā ar vēl lielāku aizrautību kā viņa studiju biedri. Šīs epizodes gan netiek attīstītas, kārtējo reizi uzdodot jautājumu lasītājam – un kā notiekošo interpretēsi tu? 

“Saldējuma pārdevējs” nepiedāvā gatavas atbildes, bet gan izaicina lasītāju. Romāns it kā veidots no vairākām mīklām, ne uz vienu no tiem nesniedzot kādu konkrētu skaidrojumu. Tas varētu mulsināt lasītājus, kas ir pieraduši pie skaidra, saprotama, klasiska sižeta, vienlaikus – “Saldējuma pārdevējs” var kļūt par īstu gardēdienu tiem, kas izbauda taustīšanos un nestandarta situācijas.

Kas tik te nenotiek

Šī gada rudenī apgādā "Jānis Roze" iznāca kāda jauna latviešu rakstnieka debijas grāmata, ko droši vien var aplūkot kā pārsteigumu pašmāju literārajā ainavā. Žurnāla "Rīgas Laiks" šifrētājs Rvīns Varde iepriekš sevi spilgti pieteicis internetžurnālā "Satori", publicējot neparastu īsprozu, kurā nevar nepamanīt autora novērotāja talantu, kas mijas ar ironisku iztēli. 

Lai vismaz mēģinātu raksturot grāmatu "Kas te notiek", no sākuma būtu jācenšas saprast - "kas tas vispār ir?" Grāmatas otrais vāks skaidrojoši vēsta - "dokumentālas īsprozas skices", kas "atspoguļo autora atmiņas, novērojumus un refleksijas", un jāpiekrīt, ka autora īsos, radošos uzplaiksnījumus radīt palīdzējusi neapšaubāmi vērīga acs. Vienlaikus viņš ir licis lietā gana daudz iztēles un tās paņēmienus, radot bieži vien pilnīgi negaidītus aprakstīto situāciju atrisinājumus. Papildus jau minētajam Rvīns izmanto neparastus salīdzinājumus, ko gribas citēt ("cilvēki, kurus diena saberza piestā kā dažādu krāsu piparus", "asfalta seja bija neskaitāmu rētu izvagota, kā hokeja vārtsargam, pirms izgudroja aizsargsietu"), uzskaitījumus, dažādus sižetiskus pavērsienus (jā, to var panākt arī vienas atkāpes rāmjos).

Daži no aprakstītajiem tēliem rada lirisku noskaņu, it kā autors neapzināti būtu centies veidot savdabīgu tiltu starp prozu un dzeju:

"...man palūdza nopirkt visparastākos melnos diegus. (..) Jā, tos visvis, kas ir vienkārši kā nagla, kā burts o, kā sāls. Jo kuram tad vajag tos sarežģītos diegus, kuri ir kā grūti atbildami jautājumi. Tie naktīs neguļ, domā par filozofiju, izgudro pašindulgējošas teorijas, ir pretrunīgi, paradoksāli, un pat spolītē tos satīt nevar, tikai haotiskā, ligzdveidīgā murskulī iegrūst šūplādē".

No vienas puses radītas īsskices ir trāpīgi novērojumi, kas atšķaidīti ar neprognozējamas iztēles pavedieniem - tie arī ir instrumenti, ko autors izmanto biezā slānī. Turklāt, atrisinājumi bieži vien aizved pilnīgi negaidītā virzienā, bieži vien tie ir jautājumi vai šķietami teikumi, kas ir pilnīgi nevietā - mulsinoši nobeigumi, kas liek uzdot grāmatas nosaukumā ietverto jautājumu, kuram, starp citu, atbilstoši autora izvēlētajam stilam, nav jautājuma zīmes. Šķiet, ka tieši tāds arī ir autora mērķis - pārsteigt, mulsināt, reizēm šķietami mazliet vazāt lasītāju aiz deguna.  

Grāmatas nobeigumā prātā it kā ienāk jautājums "bet kāpēc tas viss?" un vai šie īsie, no dzīves izrautie gabaliņi nebūtu pelnījuši izaugt līdz pilnmiesīgam materiālam, kurā darbotos daudzšķautņaini, interesanti varoņi un notiktu jēgpilna sižeta notikumu attīstība? Jāatzīst - lai arī autora izvēlētās ainas neizaug par kaut ko lielāku, tās neapšaubāmi ir talantīgi aprakstītas. Autora mērķis šoreiz ir bijis cits un varbūt, ka tā tam vienkārši jānotiek, un "Kas te notiek" ir gluži kā dzīve, kas neizskaidrojami turpinās no vienas haotiskas un neparedzamas minūtes nākamajā.

Zemūdens kaislības

Ramona Indriksone latviešu literatūras ainavā debitēja šogad ar stāstu krājumu "Pāris metru zem ūdens". Līdz šim autorei bijušas daudzas publikācijas periodikā, par kurām saņēmusi arī atzinības - Latvijas Radio 5 raidījumā pat ieguvusi labākā jaunā rakstnieka balvu. Iegūglējot autores vārdu, neko daudz ārpus uzrakstītajiem daiļdarbiem plašā interneta enciklopēdija par jauno prozaiķi neatklāj, vien to, ka autore strādājusi sociālajā dienestā, kura vide, iespējams, varētu būt impulss vairākiem stāstā atrodamajiem varoņiem (bet tas ir vienīgi mans minējums).

Ramonas personāži lielākoties ir sarežģīti varoņi, nereti - dzīves pabērni (dažādi sociālo dienestu klienti, fiziski un/vai garīgi novārdzināti, atkarību mākti cilvēki u.c.). Tās ne vienmēr ir stāstu centrālās personas, tomēr (lai arī neilgu laika posmu) spēlē nozīmīgas lomas citu varoņu pieaugšanā vai pasaules uztverē.

Autorei patīk ieintriģēt lasītāju -  vairākos stāstos sižets tiek palēnām kāpināts, noticot, ka tūliņ, tūliņ notiks kaut kas liels, jauks vai tieši otrādi - dramatisks, taču finālā situācijas atrisinās pašas no sevis un ne tādā veidā, kā lasītājs varētu būt paredzējis. No vienas puses tas ir mulsinoši, tomēr vienlaikus šīs sižetiskās līnijas ir ļoti tuvas dzīvei "parastajai", kurā mēs bieži gaidām, ceram, prāta apvāršņos fantazējam par aizraujošiem, skaistiem pavērsieniem vai tieši otrādi - baiļojamies par sliktāko iespējamo scenāriju, kamēr realitāte piedāvā minimālas un reizēm pat knapi nojaušamas izmaiņas.

Mani personīgi visvairāk aizkustināja stāsts "Vēstule", kas vēsta par divu tik dažādu cilvēku cerībām un rūgto vilšanos. Jauna, dzīves gaidu un trīsu pilna meitene satiekas ar sirgstošu pusmūža vecuma vīrieti. Abus saista epistulāra pieķeršanās, kas vienam, satiekoties realitātē, kļūst stiprāka, kamēr otrai - atbilstoši vecumam, interesēm un vēlmēm - izirst. Manuprāt, Ramonai īpaši labi padodas aprakstīt tieši jaunu cilvēku izjūtas - mulsumu, neizpratni, noliegumu, ko var nolasīt gan jau minētajā "Vēstulē", gan "Plestiķī", gan "Kāpnēs", gan "Fikcijā". Kopumā "Pāris metru zem ūdens" atstāj rūpīgi izstrādāta, pārdomāta īsprozas krājuma iespaidu, kas, kā jau minēts uz grāmatas otrā vāka, zināmā mērā turpina Daces Vīgantes un Janas Egles iesākot daiļdarbu tradīciju latviešu literatūrā.

Kakapo liktenis

Somu prozaiķes Rītas Jalonenas romāna “Skaidrums” tapšanu iedvesmojis jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas dzīvesstāsts. Lai arī autore it kā rakstījusi par Dženetu, viņa atzīst, ka romāns ir izdevies arī gana personisks. Tieši tā es izjūtu šo vēstījumu - kā ļoti personisku, poētisku upi, kurā dažkārt autore iegremdē dziļi - līdz ausu galiem, bet citreiz ļauj mierīgi pastaigāties tās krastā un vērot tajā peldošās neparastās zivis un vijīgās ūdenszāles. 

Kādā Jaunzēlandes ciematā dzīvo meitene ar spriganu, nesavaldāmu iztēli, kas spītīgi laužas ārā un ir jāizpauž vārdos. Diemžēl daļu no savas dzīves viņas iztēle tiek iesprostota psihiatriskās slimnīcas sienās. Bieži, vairāk nekā 200 reizes tā tiek iemidzināta ar elektrošoka palīdzību.

Lasāmviela plūdeni pāriet no viena laikposma uz otru, pārmijus atsaucot atmiņā te smeldzīgas vai nostalģiskas bērnības ainas ar mammu, māsām vai brāli, te sāpju pilnās ieslodzījuma dienas psihiatriskajā slimnīcā. 

Reizēm stāsts plūst harmoniski, bet tad pēkšņi to aprauj kaut kādas šokējošas ainas, piemēram, koka zari, kuros ir pakārti kaķēni,  vai ārsta pēkšņi izteiktais “mums drīz vien bija plānots jums veikt lobotomiju”. Tas iedarbojas kā strāvas sitiens un atmodina lasītāju, ļaujot ar interesi sekot tālākām galvenās varones gaitām. Atsevišķās epizodēs ir grūti nolasīt, kas ir īstenībā, bet kas - vien autores fantāzija- notiekošais ir vien nojaušams.

Interesanta ir metafora par izārdīto jakas piedurkni - galvenā varone savas dzīves lūzumpunktos izārda piedurknes savām jakām, tādejādi it kā simbolizējot pašas izirušo realitāti. Metaforiska ir arī līdzība par putna kakapo likteni - mazs kartona gabaliņš, ko galvenā varone atrod aiz drēbju skapja stūra dēļa grāmatas beigās, ir daiļdarba pēdējais pilnasinīgais piliens. Eksotiskais putns - gluži tāpat kā Dženeta - ir izdzīvojis, ir izglābies. Bērnības sapnis nav iznīcināts, lai arī to nosargāt nav bijis viegli.

Lai arī stāsts, kas visnotaļ tipiski skandināvu literatūrai, kopumā ir gana smeldzīgs un brīžiem pat apdullinošs, pēdējo lappusi izlasot, pakrūtē ir viegli. “Skaidrums” noteikti ierindosies manā plauktā kā viena no šī gada grāmatām - favorītēm. 

Kaislīgo un pievilto zeme

Harkiva jeb mūsdienu Mezopotāmija ir pilsēta, kurā satiekas mīļotie un piekrāptie, atrastie un pazaudētie, apmātie un prātu iztērējušie, kurus aizdedzinājusi kaislības un (nereti) neatbildētas mīlestības dzīvā uguns.

Lai arī spriežot pēc Serhija Žadana grāmatas muguras vāka varētu domāt, ka "Mezopotāmija" ir mīlestības romāns, mana sievišķā pasaules uztvere liek domāt, ka daudz lielākā mērā grāmatas stāstos manifestētas kaislības jūtas. Praktiski visi grāmatas galvenie varoņi ir vīrieši, kas tādā vai citādā veidā apdzied savas jūtas pret vienu vai vairākām liktenīgajām sievietēm.

"Mezopotāmijas" varoņi ir sieviešu apburti - kāda nepārvarama vara liek tiem ilgoties pēc izraudzītajām sirdsdāmām tik gaidpilni kā latvietim pēc vasaras saules. Viņu  neremdināmās ilgas kļūst par galveno dzīves vadmotīvu, alkas pēc konkrētu sieviešu uzmanības, klātbūtnes un iegūšanas kļūst par nozīmīgu stimulu, piešķirot visai pārējai pasaulei fona nokrāsu.

Deviņos ilgpilnos stāstos Žadans niansēti atklāj vīriešu maigo skarbumu. Interesanta ir arī grāmatas otra daļa - tie ir ilgu un spēka pilni dzejoļi, kuros autors atklāj savu lirisko pusi. Viņa liriskais “es” ir kaislīgs un vīrišķīgi varonīgs: 

“Un arī pēc tam manī tik daudz mīlestības atlicis, 

Ka es varētu mēri apstādināt pie pilsētas mūriem.” (275.lpp.) 

“Mēs ceļam šo ceļu starp nošķirtām pilsētām, 

Mēs ceļam to svelmē un sniega puteņos bruģējam,

Sasaucamies miglā balsīm spēcīgām

Un uz naida un cigaretēm nenieka neietaupām.” (281.lpp.)

Serhijs Žadans Harkivas vīriešu jūtu kāpumu un kritumu intensitāti apraksta spilgti. Viņu rīcība - dažkārt ļoti nobriedusi un drosmīga, dažkārt - izcili bērnišķīga, tomēr reti kad - gļēva,  reizēm šķiet neprātīga, taču tai gribas just līdzi. Ar savām sāpēm grāmatas varoņi cīnās “vīrišķīgi” un austrumu Eiropas temperamentam atbilstoši - uzticot tās pudelei vai (nepieciešamības gadījumā) liekot lietā dūres. Katrs Žadana stāsts ir kā spilgta detaļa no eksotiskas post-padomju rotaslietas - kopā “uzvērti” tie veido vienu krāsainu un atmiņā paliekošu veselumu. 

Labu apetīti!

Hermans Kohs ir radījis provokatīvu darbu, kas katrā nākamajā nodaļā izaicina lasītāju ar jautājumu - vai "ēdīsi" vēl? Vai ar "pamatēdienu" būs gana, vai tomēr izvēlēsies nobaudīt arī "desertu"? Romāns "Vakariņas" ataino neikdienišķus vecākus, kuru mērķa sasniegšanai itin visi līdzekļi ir labi. Viņu mērķis ir glābt savus bērnus no pašu radītā ļaunuma sekām.

"Vakariņas" sākas nevainīgi, vedinot domāt, ka tas būs vēstījums par divām ģimenēm, kurām atbilstoši nerakstītiem likumiem ir jāsatiekas smalkā restorānā reizi mēnesī vai divos, lai patērzētu par atvaļinājumu plāniem, redzētajām filmām un bērnu gaitām skolā. Ātri kļūst nolasāms, ka šo ģimeņu starpā ir gadu gaitā milzuši dažādi konflikti, tomēr - kurā gan ģimenē nav gadījies tā, ka cilvēki sanāk kopā ģimenes svētkos vai vēl biežāk, aiz pieklājības izteiksmes un ar gariem zobiem maskējot savu patieso attieksmi pret kādu no ģimenes locekļiem?

Iesākumā domāju, ka grāmata paredzēta kā satīra par augstākās sabiedrības dzīves problēmām, un identificēšanās ar galveno varoni par spīti viņa pasīvi agresīvajai izteiksmei bija salīdzinoši viegla, tomēr, virzoties tālāk pa nodaļām, empātija pret varoņiem pamazām izsīka un to aizvietoja neizpratne par notiekošo. Vai notiekošais ir īsts? Vai cilvēki tiešām tā varētu rīkoties? Droši vien, ka varētu gan.

Intervijā laikrakstam "Konteksts" grāmatas autors norāda "Dzīvē lielākā daļa cilvēku, kuri rīkojas nepareizi, nesaņem sodu. Vienīgie soģi ir viņi paši, ja apzinās nodarīto ļaunumu". Diezgan pesimistiska atklāsme, lai arī, iespējams, visai patiesa.

Jāpiemin, ka grāmatā ir aprakstītas diezgan interesantas galvenā varoņa pārdomas un secinājumi. Tās ir strīdīgas, ne vienmēr pieņemamas idejas, bet visādā ziņā ir aizraujoši sekot viņa domu gaitai un pieņēmumiem. Lai arī grāmatas atrisinājums nesniedz atvieglojumu (jo ar varoņiem īsti neizdodas identificēties, tāpēc arī just līdzi viņiem nav vienkārši), "Vakariņas" notur savā varā no sākuma līdz pēdējai lappusei.  

Mazais lielais iekšējais bērns

"Iekšējā bērna" jēdziens pēdējā laikā tiek arvien biežāk piesaukts publiskajā telpā - tas izskan gan psiholoģijas žurnālos, gan grāmatās, bet ģimenes psiholoģijas centrs "LĪNA" interesentiem pat piedāvā terapeitisku grupu "Ceļojums pie iekšējā bērna". Kas īsti ir tas mazais, niķīgais ķipars, kas īgņojas un pieprasa uzmanību ikreiz, kad sastopas ar netīkamu, biedējoši bērnības pieredzei līdzīgu atgadījumu? Vai ar to ir iespējams iepazīties, to izprast un pat sadraudzēties?

Nesen sadarbībā ar Zvaigzne ABC manās rokās nonāca terapeita Džona Bredšova grāmata "Atgriešanās pie sevis. Sava iekšējā bērna atgūšana un dziedēšana". Iepriekš jau biju lasījusi ļoti vērtīgu terapeitu Džona Frīla un Lindas Frīlas grāmatu "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi", kurā izanalizēti disfunkcionālu ģimeņu modeļi. Džona Bredšova grāmata pieskaras līdzīgiem jēdzieniem un to iztirzāšanai, vētījot dažādus bērna attīstības posmus - zīdaiņa, mazbērna, pirmsskolas, skolas vecuma un agras jaunības laiku.

Bredšova aprakstītais "ievainotais iekšējais bērns" ir tas pats "pieaugušais bērns", kas neapzināti pieauguša cilvēka ķermenī nēsā mazu cilvēku, kura vajadzības kaut kādā nozīmīgā dzīves posmā netika pamanītas un/vai  apmierinātas. Grāmatas mērķis nav meklēt skabargas vai baļķus vecāku, skolotāju un citu bērnam nozīmīgu cilvēku rīcībās, bet gan izprast nu jau pieaugušā bērna disfunkcionālo rīcību iemeslus (šajā gadījumā tās var būt daudzas un dažādas - ķīmisku vielu, attiecību u.c. veida atkarības, perfekcionisms, agresija, vēlme visu kontrolēt u.tml.) un mazināt tās. Viens no galvenajiem atzinumiem balstās uz pamatdomu, ka ģimenes, kurās pieaugušie neapzinās un ignorē paši savu "ievainoto iekšējo bērnu", vecāki nodod savu sāpju un ciešanu pieredzi bērniem. Atvases no vecākiem mantojumā saņem ne tikai vizuālās iezīmes un iedzimto veselību vai slimības, prasmes, gudrību un noteiktus rīcības modeļus, bet arī sāpīgu pasaules uztveri.

Līdzīga atziņa pieejama arī citos psiholoģijas izdevumos, taču Bredšovs lasītājam papildus piedāvā arī vairākus nozīmīgus praktiskus uzdevumus, kurus pacietīgi un mērķtiecīgi pildot, var satikt savu iekšējo bērnu. Tie ir dažādi testi, kas palīdz identificēt ievainotā bērna "vecumu" , vēstuļu rakstīšana un citi rakstiski paņēmieni, vairākas iedvesmojošas meditācijas.

Grāmata būs noderīga ikvienam, kas vēlas sastapties ar savu nereti novārtā atstāto iekšējo bērnu. Jo īpaši šī lasāmviela noderēs apņēmīgajiem, kas ne tikai vēlas paplašināt teorētiskās zināšanas par sevi un psiholoģiju, bet arī pilnveidoties, praktiski pildot dažādos Bredšova piedāvātos paņēmienus un uzdevumus.

Nejaušība zem likteņa maskas

Izlasot grāmatu “Vientulības gals” domāju ne tik daudz par vientulības izjūtu, kas, protams, ir klātesoša daudzās grāmatas lappusēs, bet vairāk par traģisku notikumu nozīmi cilvēku dzīvēs. Šī tēma vietām pavīd arī divu galveno varoņu - Žila un Alvas sarunās, kad viņi atceras savu bērnību un raizējas par to, ka nelaimes ēna tiem turpinās sekot dzīves garumā. Šajās sarunās var just viņu šaubas par iespēju kādreiz justies patiešām drošiem attiecībā uz savu dzīvi.

Grāmatas galvenie varoņi - Žils un Alva - ir apzīmogoti ar nelaimīgas bērnības sekām. Visu dzīvi viņus vajā agrā vecumā piedzīvotais, no kā viņi cenšas aizbēgt. Arī no labā – tikai tādēļ, lai neiegūtu jaunas, sāpīgas traumas. Vienlaikus, jāatzīmē, ka bēdīgi apzīmogotie šīs grāmatas varoņi sirds dziļumos alkst izjust siltumu, pieķeršanos un mīļumu.

Autors ir empātisks pret saviem varoņiem, ļaujot vien nojaust, kā būtu turpinājušās trīs bērnu dzīves, ja liktenis nebūtu pārcirtis ģimenes laimīgo pavedienu. Pārrakstīšanas vērti un terapeitiski ir gan atsevišķi citāti, gan nu jau pieaugušo bērnu sarunas. (“Sarežģīta bērnība ir kā neredzams ienaidnieks. Nekad nevar zināt, kad tā tevi sitīs” (106.lpp.), “Es noņēmu liktenim masku no sejas un atradu zem tās tikai nejaušību" un citi).

“Vientulības gals” stāsta arī par nožēlu pēc izdarītā vai neizdarītā, kas atstāj ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Par spīti smagajiem aprakstītajiem notikumiem, grāmata ir viegli lasāma, viegli uztverama un šķiet gana harmoniska lasāmviela. Vienlaikus rodas izjūta, ka autors neapzināti ir centies mazliet distancēties no grāmatā piedzīvotās nepatīkamās pieredzes, radot ilūziju, ka viss varoņu piedzīvotais neatstāj lielus nospiedumus viņu pasaules uztverē un ikdienā. Piemēram, Velss ir izvairījies aprakstīt Alvas un Žila pārdzīvojumus pēc Romanova bojāejas. Tas ir mazliet mulsinoši un šķiet, ka grāmata būtu bijusi interesantāka, ja autors ļautos dziļākiem pārdzīvojumiem un dilemmām, ko grāmatas varoņi noteikti būtu izjutuši reālajā dzīvē.

Humora bruņās

Cik lielā mērā bērns ir atbildīgs par savu vecāku laimi vai postu? Un kādu iemeslu dēļ cilvēks var dzīves garumā valkāt smacējošu vainas apziņu? Šie un daudzi citi neērti jautājumi man nāk prātā, izlasot Dāvida Grosmana grāmatu "Bārā ienāk zirgs".

"Bārā ienāk zirgs" sižetiski ir veidota kā stendaps jeb stāvizrāde. Skatītāju priekšā iznāk sīciņa auguma komiķis Dovs Grišteins jeb Dovale, kurš gatavojas izklaidēt sapulcējušos nepacietīgos viesus ar vienu no savām labākajām izrādēm. Turklāt uz stendapu viņš ir uzaicinājis arī kādu bērnības draugu, ar kuru ceļi nav mijušies gadiem. Vienā liktenīgā brīdī Dovale izlemj, ka izrāde nesekos savu ierasto gaitu - šoreiz viņš grib pārsteigt publiku ne tikai ar brīžiem smieklīgiem, brīžiem - rasistiskiem un kaitinošajiem jokiem- šoreiz viņš grib auditorijai pastāstīt kaut ko ļoti personisku. Ne visi izturēs izrādi līdz galam, bet stāsts, protams, par tiem, kuri izturēs.

Nebiju gaidījusi, ka šī grāmata tik ļoti mani aizkustinās. Gan sāpinot, gan vienlaikus dziedējot. Dovale šķiet neprognozējams, brīžiem stāsta izklāsts ir mokošs, brīžiem varonis ir kaitinošs un riebīgs, citkārt - asprātīgs, bet, tuvojoties romāna izskaņai, ar personiskā stāsta starpniecību Dovale kļūst arvien tuvāks un mīļāks. Vainas apziņa šķietami caurauž šī mazā, sevi un cilvēkus gan mīlošā, gan nīstošā, pretrunīgā varoņa dzīvi. Caur viena varoņa stāstu grāmata uzreiz skar vairākus līmeņus - pieminot holokaustu piedzīvojušo cilvēku sadragātos likteņus, viņu nespēju pielāgoties ikdienišķajai pasaulei un tikt galā ar ikdienas pienākumiem. Grāmata runā arī par to, ka bērni, kuru vecāki nespēj uzņemties atbildību par savām atvasēm, neviļus paši ieņem vecāku lomu - darot visu, lai ieraudzītu smaidu savu tuvāko cilvēku sejās.

Autors ievij tekstā daudzas anekdotes, no kurām dažas tiešām ir ļoti smieklīgas, tomēr piefiksēju, ka spēju tikai pasmaidīt, jo visu izrādes laiku jūtu, ka tieku vesta iekšā "dziļākos ūdeņos". "Bārā ienāk zirgs" emocionālajā ziņā lasīt nav viegli, taču mazliet pārvarot  un dodoties pa stendapa lappusēm tālāk, var iegūt vērtīgu balvu: pieredzēt, kā galvenais varonis noloba sevi līdz pašai serdei. Un tur atklājas kaut kas sāpīgs, taču arī ļoti trausls un skaists.

Izdzīvošanas deja Sibīrijas sniegos

2.pasaules kara un arī pēckara masu deportāciju tēma ir samērā bieži atainota latviešu kultūrtelpā - gan kinematogrāfā ("Melānijas hronika", Dzintras Gekas filmas u.c.), gan literatūrā. Stindzinošus faktus par šo periodu esmu uzzinājusi arī, vairākkārt viesojoties Okupācijas muzeja telpās. Vēl viens mēģinājums izprast necilvēcīgos dzīves apstākļus un dažādos izdzīvošanas mehānismus izsūtījumā bija Sandras Kalnietes grāmata "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos", kurā autore apraksta savu vecvecāku un vecāku, kā arī savas personīgās gaitas nometinājuma vietā.

Kā uz grāmatas otrā vāka raksta pati autore, grāmatas nosaukums atspoguļo kādu patiesu epizodi. Izvešanas priekšvakarā Sandras mammai tika uzdāvinātas jaunas, smalkas kurpes, kas kļuva par viņas vienīgajiem apaviem pirmajā izsūtījuma gadā. Autore piemin, ka kurpju tēls ir simbolisks, jo tajā trauslums apvienots ar rupju spēku - Sibīrijas īstenību. Grāmatas noslēgumā jāsecina, ka visu aprakstīto tēlu - gan autores pašaizliedzīgās vecmammas Emīlijas, gan atbildīgā vectēva Jāņa, gan viegli ievainojamās mammas Ligitas, gan jau karā traumētā tēva Aivara un viņa slimīgās mammas Mildas - izdzīvošanas alkas un pūliņi šķiet kā trīcošā rokrakstā ar zīmuli veiktas piezīmes uz nepielūdzamās mašinērijas grāmatas lapām. Tieši tik maza bija viņu iespēja ietekmēt savu turpmāko dzīves gaitu - sākot no nepamatotas izsūtīšanas uz attālajām, mežonīgajām nometinājuma vietām Sibīrijas plašumos, turpinot ar smago darbu, badu un slimībām, Sandras mammas Ligitas brīvlaišanu un  atkārtotu(!) izsūtīšanu*, ar Aivara un viņa mammas izsūtīšanu un noslēdzot ar Aivara un Ligitas iepazīšanos, precībām un meitiņas piedzimšanu.

Grāmata sākas ar vēsturisku ieskatu pēdējās pirmskara dienās, atgādinot par Molotova - Ribentropa paktu un turpinot ar 1940.gadā sekojošo valsts okupāciju, kurai seko pirmais izsūtīšanas vilnis. Autore daudz laika pavadījusi gan sarunās ar tuviniekiem, gan arī arhīvos, meklējot būtiskus vēsturiskus dokumentus - radinieku izsūtīšanas lietas, dažādas izziņas, specnometināto uzskaites apliecības un citu saistošo dokumentāciju. Grāmata papildināta arī ar Sibīrijas dzīvi ilustrējošām izsūtījuma fotogrāfijām. Šo darbu varētu dēvēt gandrīz par dokumentālu, ja vien ne atsevišķu atkāpju fiktīvais raksturs. Tajās var lasīt autores interpretāciju par to, ko viņas ģimenes locekļi tajā brīdī juta vai domāja (piemēram, 67.lpp. - grāmatas autores vectēva Jāņa izjūtas, vērojot Jāņu ugunskuru izsūtījumā).

Ja runā par izdzīvošanas paņēmieniem, tad viens no emocionālās izdzīvošanas paņēmieniem šādos apstākļos bija šausminošās pieredzes "izrakstīšana" no sevis ārā. Tāds bija Sandras mammas Ligitas terapeitiskais paņēmiens apcietinājuma laikā- vēstuļu rakstīšana viņas neeksistējošajam līgavainim.

Grāmatā ir aprakstītas arī gaišākas dienas, piemēram, interesanti sekot līdzi Aivara un Ligitas kāzu dienai un viņu sekojošajai, pieticīgajai sadzīvei, kas ar katru gadu tomēr palika mazliet labāka, jo Sandras vecāki par profesionāli izpildītu darbu saņēma  paaugstinājumus darba vietā, bet Aivars - arī iespēju izglītoties.

Autore aizkustinoši apraksta savus vecākus, piemēram, mammas ārējo pašpārliecību un iekšējo trauslumu. "Mammas ticība civilizētai dzīvei un atgriešanās brīnumam bija iracionāla, jo nekas apkārtējā īstenībā neliecināja, ka cerībām būtu jebkāds pamats. (..) Kad pienāca laiks manai pirmajai pretbaku potei, viņa neļāva serumu ieskrāpēt uz rokas, bet uzstāja, lai iegriezumus izdara uz kājas. Pārsteigtajai krievu medicīnas māsai mamma teica: "Manai meitai būs vajadzīgi skaisti pleci, jo reiz viņa valkās vakarkleitas!"" (220.lpp.) Lai arī ticība konkrētajā brīdī šķita iracionāla, cerētais tomēr piepildījās, un, sekojot politiskajam atkusnim, 1957. gadā Kalniešu ģimene atgriezās Latvijā.

"Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" sniedz visaptverošu, skarbu, tomēr vietumis arī cerību pilnu ieskatu vienas konkrētas ģimenes izsūtījuma gaitās. Lai arī šī vēsture ir rakstīta ar latviešu tautas ciešanām un ne vienmēr vēlamies iedziļināties šādos pārdzīvojumos, tā tomēr ir mūsu vēsture, kas ir jāzina un jāizprot, jo īpaši tādēļ, ka joprojām ir cilvēku grupas, kas labprāt gremdējas padomju perioda nostalģijā.

*Šie notikumi šķiet pilnīgs absurds, taču ir traģiska īstenība. Daudziem izsūtītajiem bērniem tika dāvātas cerības un iespējas atgriezties dzimtenē, ko viņi, protams,  nevilcinājās izmantot. Taču jau pēc neilga laikposma bez jebkāda nopietna iemesla tie atkal tika apcietināti, ieslodzīti vienās kamerās ar bandītiem un noziedzniekiem un pēc apcietinājuma atkārtoti sūtīti uz nometinājumu vietām.

Visi mūsu tarakāni

Decembra vidus. Iepirkšanās centros balsi jau pamatīgi iesildījusi Meraija Kerija ar "All I want for Christmas...", veikalu stendi pilni ar skaisti iesaiņotiem, taču ne vienmēr obligāti vajadzīgiem dāvanu štruntiņiem, koķetas lampiņas mirkšķina pilsētas kokos un logos un kaut kur visā šajā pirmssvētku maratonā lēni dzimst atskārta, ka pavisam drīz būtu jāsākas vieniem no gada sirsnīgākajiem svētkiem. Šajā pirmssvētku drudzī ļoti gribētos vismaz uz īsu brīdi apstādināt laiku un iegremdēties... pašai sevī. Šim mērķim izvēlējos nupat Zvaigznes ABC apgādā iznākušo Zanes Zustas un Diānas Zandes grāmatu "Tarakāni manā galvā".

Varbūt tas skanēs kā stereotipisks vispārinājums, tomēr domāju, ka gandrīz katrai sievietei ir ļoti daudz un dažādi vīriešu dzimtes "draugi", kurus dažkārt smīnot dēvējam arī par tarakāniem. Daži no tiem ir untumaini un kašķīgi, citi ir bezcerīgi un depresīvi, vēl citi - aizvainoti un histēriski. Visi šie draudziņi mājo mūsu galvās un priecīgi sadevušies rokās rīko koncertus ikreiz, kad atsakāmies no apzinātas savu jūtu un emociju uztveršanas.

Grāmatas autore, žurnāliste Zane Zusta piecpadsmit asprātīgos, dzīvīgos stāstos ieskicē dažādu sieviešu dzīves ainiņas, bet psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande katrai grāmatas varonei un aprakstītajai situācijai ir veltījusi empātisku vēstuli, kas sniedz gan mierinājumu, gan arī pamudinājumu rīkoties. Diānas labvēlīgā, iejūtīgā un vienlaikus atklātā balss maigā veidā "diagnosticē" un atgādina katrai no mums, cik daudzas un dažādas ir mūsu iespējas un izvēles. Svarīgi ir visas šīs iespējas apzināties un atšķirt patiešām nepieciešamo no vēlamā un reālo no izfantazētā.

Man ļoti patika šī grāmata, un neliegšos - es tajā atradu daudzus "savējos". Tā bija iespēja gan paskatīties uz sevi no malas, gan pasmieties un mazliet pažēlot savu iekšējo bērnu, bet, kas ir vēl būtiskāk - tā ir iespēja arī padomāt, kā ar iegūto informāciju rīkoties turpmāk. Skaidrs, ka radikālas kustības, izlasot šo grāmatu, nav jāveic - zināms taču, ka netrenēts cilvēks, kurš pēkšņi izlemj skriet maratonu, ātri vien var pārpūlēties un gūt negribētas traumas. To atgādina arī pati Diāna, piemēram, stāsta "Grābekļu paradīzē jeb "sūdu vai kūku"?" vēstulē draudzīgi brīdinot epizodes varoni, kas apjautusi savu kļūdaino rīcību, grib pārsteigties un pēkšņi rīkoties diametrāli pretēji savam ierastajam rīcības modelim.

Veselīgāk ir tomēr sākt pamazām. "Uzzīmēt" (lasi - aprakstīt) savus tarakānus blociņā, atzīmēt, kas tiem ir raksturīgs, kādās dzīves situācijās tie pēkšņi sāk parādīties. Parasti tas notiek tumsā (atceros, kad dzīvoju kopmītnēs, pārīti reālu tarakānu bijām ar draudzenēm pieķērušas naktī, pēkšņi ieslēdzot gaismu). Lūk, tā jau ir viena daļa no atbildes. Ieslēgt gaismu jeb "apzinātību". Apzināties savas emocijas - bailes, vainas izjūtu, kaunu, dusmas - un saprast, no kurienes tām aug kājas. Un pamazām, arvien biežāk novērot nelūgtos viesus. Novērošana palīdz tos pamanīt ātrāk un, kā saka pati grāmatas autore, "ja tarakāni zina, ka mēs viņus esam atraduši un vērojam, tie uzvedas kārtīgāk". Un tas jau ir ļoti daudz.

Jebkurš varētu būt Maja

Ir tādas grāmatas, kas varbūt ir rakstītas ar pavisam citu nolūku, tomēr pilda tādu kā brīdinājuma funkciju. Un visiedarbīgākie brīdinājumi ir nevis mums klasiski zināmie vecāku aizrādījumi bērniem: "Nelien pie plīts, apdedzināsies!", bet gan tādi,  kas parāda aisbergu visā tā krāšņumā.  Brīdinājumi, kuri ataino ne tikai redzamo daļu, ko pamanījuši visi, kas ir informēti par notikušo sadursmi un katastrofu, bet arī nebūt ne tik viegli saskatāmo, zem ūdens paslēpto leduskalnu. Mālinas Džolito Pēšsones romānā "Plūstošās smiltis" ir iedziļinājusies un no sirds pacentusies parādīt komplicēta vidusskolas slaktiņa - skolēnu masu slepkavības - neredzamo daļu.

Grāmatas galvenā varone ir cietuma kamerā dienas aizvadošā jauniete Maja, kura mums stāsta par savu mācību gadu vidusskolas pēdējā klasē. Maja ir kritiski domājoša, asprātīga un ciniska meitene, kas samērā agrā vecumā izprot, kā funkcionē pasaule, ko no tās gaidīt un kādu rīcību no viņas sagaida apkārtējie. Meitenei ir labi situēti vecāki, mazākā māsa un vectēvs, labākā draudzene un samērā labas attiecības ar klasesbiedriem - visa viņas dzīvē it kā ir gana, vienlaikus, salīdzinot ar filmu vai romānu varoņu ikdienu, tā varbūt šķiet tāda samērā vienkārša, paredzama ikdiena. Negaidīti viņas klasē sāk mācīties noslēpumainais, pievilcīgais puisis Sebastians, par kuru Maja sapņo jau kopš bērnības, un - pārsteigums - Sebastians arī ir ieskatījies Majā un pats uzsāk ar viņu romantiskas attiecības. Cik skaisti, varētu domāt, ja Pēšsone būtu vēlējusies radīt Stefānijas Meieres "Krēslai" līdzīgu daiļdarbu, taču nekādus naivam mīlestības scenārijam "Princis iemīlējās Pelnrušķītē" līdzīgus pavērsienus šajā romānā tomēr nesagaidīsim.  Tāpēc, ka realitāte ir citāda un prinči izvēlas pelnrušķītes tikai tajā gadījumā, ja pelnrušķītes par to samaksā.

Stāstot no jaunas meitenes perspektīvas, "Plūstošās smiltis" aizraujošā veidā šķetina sabiedrības, skolu sistēmu un ģimeņu noslēpumus, skarot vairākus līmeņus vienlaicīgi - gan bērnu un vecāku attiecības, gan pusaudžu psiholoģiju, gan šķiru attiecības un imigrācijas tematiku. Romāns niansēti iemieso pusaudžu/jauniešu vecumam raksturīgo trauslo,  mikroskopisko pārliecību par sevi, saviem lēmumiem un rīcībām.  Galvenās varones identitāte 370 lappušu garumā mainās no ciniskas un aukstasinīgas apkārtējās vides novērotājas uz dzīvi un cilvēkus mīlošu, apmaldījušos meiteni. Majas varoni ir ļoti interesanti "lasīt" tieši pretrunīguma un daudzo iekšējo konfliktu dēļ. Man bija interesanti sekot līdzi arī tam, kā meitene pakāpeniski apaug ar patoloģisku vainas apziņu, uz ko vedina neveselīgās attiecības, kurās meitene ir iesaistījusies.

"Plūstošās smiltis" ir gan aizraujoša un ievelkoša lasāmviela, gan arī trauksmes zvans, kas norāda uz to, cik būtiski ir, lai mēs - pieaugušie un bērni, iemācītos savā starpā sarunāties. Nevis vienkārši parunāties un papļāpāt, bet gan sarunāties par to, kas mūs iepriecina, apbēdina, biedē, sadusmo un sanikno, kas aizskar mūs dziļi personiski - par tām īstajām emocijām, kuras nedrīkstam ignorēt. Kuras jāpamana līdz brīdim, kad tās sāk pārvērst apkārtni par kara lauku.

Smieklu krunciņas Maranas sejā

Rudens ir gadalaiks, kad ļoti gribas noslēpties. Ne tikai ietīties siltā pledā vai aizslēgties biezā kapučjakā, tādā veidā maskējoties un aizsargājoties no šķietami bezgalīgā lietus, brāzmaina vēja un arvien lielākos apjomos uzglūnošās tumsas, bet arī noslēpties no visas pasaules, ļaujoties personiskām, intravertām dīvainībām un aizrautībām. Narinē Abgarjanas grāmatā “No debesīm nokrita trīs āboli” aprakstītais Maranas ciems ir tieši tāda - savrupa un no pārējās pasaules noslēgta vieta, kurā patverties. Šīs nomales iedzīvotāju sīkstums un vienlaikus sirds siltums, īgnums un īpatnējā mīlestība pret dzīvi liek brīnīties, dažkārt skaļi smieties, bet dažreiz - empātiski nopūsties, sekojot dzīves straujajiem un nereti nesaudzīgajiem varoņu dzīves ceļa pagriezieniem.

Grāmatas autore piedāvā sulīgus un piesātinātus ciemata varoņu dzīvesstāstu aprakstus, vienlaikus aicinot gan just tiem līdzi, gan pasmaidīt par šo nomali, kas veidojusies kā "valsts valstī", kurā cilvēki joprojām dzīvo pēc nerakstītiem likumiem. Maranas ciema tirgū iedzīvotāji vēl aizvien apmainās ar precēm, neizmantojot naudu, ārstējas ar zāļu tējām un izvairās apmeklēt ārstus, kas, viņuprāt, veselībai var nodarīt lielāku ļaunumu nekā ilgstoša neārstēšanās. Maģiskā domāšana un māņticība Maranā spēlē nozīmīgu lomu, un dažkārt tā varoņiem ļauj izdarīt neapstrīdamus secinājumus par pasaules lietu kārtību. Grāmatā aprakstīts ne mazums patiešām ļoti komisku situāciju, piemēram, atejas piedzīvojums ar rauga mīklu un epizode par nelaiķa kurpēm, ko sīkāk neaprakstīšu. Šīs situācijas liekas ļoti atbilstošas konkrētās vietas raksturam - tās it kā iezīmē smieklu krunciņas ciemata sejā. Lasot romānu var just, ka Narinē Abgarjana ir iemīļojusi gandrīz visus savas grāmatas varoņus - arī dažubrīd grāmatai raksturīgā pasmiešanās par tiem ir drīzāk labvēlīga, nevis ņirdzīga.   

Jāatzīmē, ka grāmatai raksturīgi gari varoņu likteņu un dažādu notikumu (bada gadi, karš u.c.) apraksti, kas dažbrīd aizved lasītāju prom no galvenajam sižetiskajām līnijām, veidojot sazarojumu ap to. Tas no vienas puses ir mulsinoši, bet no otras - ļauj labāk iepazīties ar autores uzbūvēto pasauli un izgaršot tās nianses.

Maranas varoņi spītīgi turas pie ierastās dzīves kārtības, saglabājot savu autentiskumu, savrupību un noslēgtību un tādā veidā diemžēl arī nenovēršami izmirstot. "No debesīm nokrita trīs āboli", manuprāt, ir viena no šī gada spilgtākajām un emocionāli siltākajām grāmatām, kas turklāt var lepoties arī ar māksliniecisku un ļoti baudāmu vizuālo noformējumu.

Ceļojums pie sevis tuksnesī

Ir iznākusi (Latvijas mērogā noteikti) unikāla, līdz šim neuzrakstīta, taču mūsdienu cilvēkam ļoti vajadzīga, terapeitiska grāmata -  Ivetas Harija meitas "Vīna meditācija sievietei" ("Dienas Grāmata").

Man bija laimīga iespēja iepazīties ar Ivetu dažus mēnešus pirms grāmatas iznākšanas. Kopīgi piedalījāmies iedvesmojošā "Spiikiizi" grāmatu rakstīšanas projektā ("Pabeidz grāmatu 10 nedēļās"). Viņa jau pirmajā nedēļā nosūtīja projekta dalībniekiem vienu no saviem manuskriptiem. Jau no pirmajiem teikumiem biju uzrunāta līdz sirds dziļumiem un sapratu, ka manās rokas (lasi - datorā, Microsoft Word formāta dokumentā), bija savā ziņā revolucionāra lasāmviela, kas varētu palīdzēt daudziem cilvēkiem, kuri sirgt ar depresiju un dažāda rakstura atkarībām. Iveta grāmatā dalās savā personīgajā pieredzē. "Vīna meditācija sievietei" stāsta par to, ko nozīmē mācīties dzīvot ar "skaidru skatienu" un cīnīties ar iepriekšminētajiem stāvokļiem. Autore uzdrošinājusies izrakstīt no sevis ārā "elli"  un ir arī pietiekoši drosmīga, lai parādītos "kaila" mūsu visu priekšā.

Plašākā mērogā raugoties, šī grāmata ir vajadzīga ne tikai iepriekšminēto veselības problēmu nomocītajām, bet ikvienai sievietei. Iveta ļoti niansēti un dziļi jūt to, kas ir raksturīgs un tāpēc saprotams daudzām sievietēm Latvijā. Pirmkārt, tā ir nebeidzama vainas un pienākuma apziņa par to, ka nav pietiekoši laba un ka savu eksistenci ir nemitīgi jāpierāda, tā kā jāsaskaņo ar kādu - sak, redziet, te nu es esmu, es tik ļoti cenšos, lūdzu, apstipriniet, ka esmu iederīga šeit un šajā vietā. Autore raksta: "Nesen saņēmu atgādinājumu par šizofrēnisko programmu, kas bērnībā ieinstalēta gandrīz mums visiem. Tie ir divi pilnībā pretrunīgi apgalvojumi, kas būtu jāsasniedz katram (...) vispirms - esi tāds kā visi un neizcelies! Bet vienlaikus - esi arī vislabākais, jo tikai tā tu visiem patiksi un tevi mīlēs." (31.lpp.) Otrkārt, tā ir nebeidzamā nepieciešamība (nevis vēlme, kā varētu domāt) kontrolēt sevi un dzīvi sev apkārt, kas arī nozīmē šo pašu iepriekšminēto noteikumu pildīšanu - no vienas puses "nolīdzinot" sevi un savu personību "ar zāli", no otras puses - centienus atbilst iedomātiem ideāliem, tādā veidā nopelnot mīlestību.

"Vīna meditācija sievietei" izpētes objekts ir "pieaugušie bērni" - cilvēki, kas kaut kad, ļoti būtiskā savas personības veidošanās posmā (parasti - bērnībā) nav saņēmuši beznosacījumu mīlestību un tāpēc pieauguši rīkojas tā, lai būtu atbilstoši apkārtējo gaidām un saņemtu "godīgi nopelnīto" mīlestību. Taču ir grūti nemitīgi rīkoties, esot pretrunā ar sevi un savām vajadzībām, tāpēc "pieaugušie bērni" laiku pa laikam "noraujas no ķēdes" - pārēdoties, piedzeroties, nodzenot sevi līdz spēku izsīkumam sporta nodarbībās, iesaistoties atkarīgās un līdzatkarīgās attiecībās, dzīvojot virtuālajā pasaulē vai citādos veidos "atbrīvojoties" no nemitīgās paškontroles. Starp citu, atbilstoši dažu psihoterapeitu teorijai, "pieaugušie bērni" lielākā vai mazākā mērā esam mēs visi*.

Ikdienā mēs par sevi stāstām simtiem dažādu vēstījumu. Mēs spēlējam lomas, kurās citi mūs ir pieraduši redzēt "uz skatuves", mēs bruņojamies ar sarkanām lūpukrāsām un augstpapēžu kurpēm, uzvilkušas pašpārliecinātu un sevi mīlošu sieviešu maskas. Nav viegli atzīt personības trauslumu - no tā mūs attur lepnums un bailes no apkārtējo reakcijas. Tāpēc mēs turpinām dalīties pārspīlētajos vai pat vien mūsu iztēlē izauklētajos "veiksmes stāstos". Bet tad atnāk Iveta un atrauj durvis uz savām vājībām.  Un paliek silti un mierīgi, jo tu saproti, ka ir pilnīgi normāli un pietiekoši ne vienmēr būt "normālam".

Aizverot šīs grāmatas pēdējo vāku, man ir sajūta, ka esmu gājusi Ivetai šo ceļu līdzās. It kā es pati  uz brīdi arī būtu atbrīvojusies no kaut kādas neredzamas mugursomas, kuru esmu vilkusi sev līdzi. It kā es pati būtu sastapusies ar savu iekšējo bērnu un sadraudzējusies ar to. Es domāju, ka šī grāmata sniegs iespēju piedzīvot šo satikšanos arī citām lasītājām.

*Psihoterapijā ir tāds jēdziens. "Pieaugušo bērnu" būtība ir detalizēti izskaidrota brīnišķīgā Džona Frīla un Lindas Frīlas grāmatā "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi".

Vecmāmiņas atmiņas

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 2017.gada 9.decembra līdz 2018.gada 4.februārim skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde "Tev pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze", kas no vienas puses ir atgādinājums vidējai paaudzei par identitātes meklējumiem un saziņas veidiem salīdzinoši nesenā pagātnē, bet no otras - intriģējošs ievads bērniem par dzīvi "dinozauru" laikos.

Vēlme atstāt savu pirkstu nospiedumus tiešā un pārnestā nozīmē cilvēkiem ir piemitusi kopš neatminamiem laikiem.  Šodien mums ir pieejamas dažādas liecības tekstu, zīmējumu, foto, audio, video un citos formātos. Izstādē "Tev pienākušas 1243 ziņas" apskatāmie diapozitīvi un senās dzimtas fotogrāfijas, ar roku rakstītās dienasgrāmatas, aizkustinošie bērnu zīmējumi atmiņu kladēs un gandrīz vai kaligrāfiskā rokrakstā pārrakstītie daiļliteratūras darbi - tā visa ir daļa no aizejošas vēstures, ko šodien piekopj vien retais. Ekspozīcija modina sentimentālas atmiņas tiem apmeklētajiem, kas ir dzīvojuši pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados.

"Šeit ir jūtama sešdesmito gadu nostalģija. Tajā ir kaut kas ļoti aizkustinošs - tu it kā ieskaties vecmammu, vectēvu un mammu foto albumos," atzīst Valērija, izstādes apmeklētāja no Maskavas.

Grūti noteikt, vai vēl kādu pievienoto vērtību, izņemot jau iepriekšminētās patīkamas, nostalģiskas atmiņas, ekspozīcija sniedz vidējās paaudzes un vecāka gada gājuma cilvēkiem. Zinot vecāku cilvēku tendenci saglabāt dažādus priekšmetus, pieļauju, ka daļai mājās joprojām glabājas gan dienasgrāmatas, gan veci fotoalbumi, ar roku rakstītas vēstules mīļotajiem cilvēkiem, radioaparāti un citi personiski priekšmeti. Izstādes apmeklētāja Valērija atzīst, ka ekspozīcijā redzētie priekšmeti nav pārsteidzoši, lai gan tie spilgti kontrastē ar mūsdienu pasaules tehniskajām iespējām. "Tehnoloģiski šis laiks, salīdzinot ar izstādē atainoto, ir debesis pret zemi. Mūsu paaudze nespēj tik ātri pielāgoties pārmaiņām. Bērni šodien jau no 2-3 gadu vecuma ir interneta vidē, atrod sev spēles un citu interesējošu saturu, vairs negaidot, kad pieaugušie tiem parādīs, kā to darīt. To nevar salīdzināt."

Tomēr nozīmīgāku un pārsteidzošāku iespaidu ekspozīcija, manuprāt, var atstāt uz bērniem, pusaudžiem un skolēniem, kas dzīvi tver ar viedierīču un to doto iespēju palīdzību. Vislielāko uzmanību nopelna tie priekšmeti, kas ļauj mijiedarboties, piemēram, rakstāmmašīna, telefons ar griežamu ciparnīcu vai pastkartīšu rakstīšana. Viens no jaunākajiem izstādes viesiem - astoņus gadus vecais Marsels - atzīst, ka iepriekš nav redzējis rakstāmmašīnu, tomēr darbošanās ar taustiņiem viņam šķitusi piesaistoša. Par rakstīšanu ikdienā ar rakstāmmašīnas palīdzību Marsels gan ir skeptisks: "Būtu grūti ielikt papīru. Tas viss vēl būtu jāpamācās." Vidusskolniece Anna atzīmē, ka viņai vislabāk patīk seno laiku portreti. "Es esmu redzējusi šādas bildes arī savai vecmāmiņai. Tas raisa atmiņas par to, ko man viņa ir stāstījusi." Lai arī eksponētie priekšmeti Annai šķiet fascinējoši, viņa neilgojas pēc tiem ikdienā: "Tas ir labi, ka tehnoloģijas attīstās, jo mēs nevaram sēdēt uz vietas. Tajos laikos, protams, bija citas vērtības. Varbūt tagad šķiet, ka modernās tehnoloģijas mūs stipri ietekmē, arī mūsu veselību, bet pieļauju, ka sendienās arī bija veselībai kaitīgi priekšmeti. Viss ir līdzsvarā."

Kopumā izstāde atstāj personisku un omulīgu iespaidu, it kā viesojoties pie vecvecākiem deviņdesmito gadu vidū - rodas vēlēšanās paķert telefona klausuli un ar ciparnīcu uzgriezt mājas kādreizējā stacionārā telefona numuru. Diemžēl otrā galā neviens neatbildēs, jo stacionārā telefona mājās vairs vienkārši nav. Visādā ziņā "Jums ir pienākušas 1243 ziņas" rosina pakavēties laikā, kad saziņa un sevis izpaušana bija varbūt tehnoloģiski sarežģītāka, taču tajā pašā laikā - brīva no nepieciešamības atrasties nepārtrauktā online režīmā un zināt visu par visu.  

Slimības aizēnota pašcieņa. "Migrēna. Izlaušanās"

Dažkārt cilvēka dzīvē ienāk slimība, kas realitāti apgriež kājām gaisā un piespiedu kārtā iemāca jaunus dzīvesveida paradumus un attieksmi. Taču reizēm tā ir šķietami "nenopietna kaite", kurai it kā nevajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību laikā, kad citi terminatorveidīgie nepaguruši un produktīvi dodas savu mērķu virzienā... vai tiešām nevajadzētu? Un kādēļ?

Igauņu rakstnieces Maijas Sepas romānu galvenokārt gribēju izlasīt tādēļ, ka migrēna ir skārusi man tuvus cilvēkus un es vēlējos uzzināt vairāk par šo mīklaino, neparedzamo un arī grūti izturamo slimību. Manuprāt, darbā var gūt padziļinātu izpratni par migrēnas lēkmes dažādajām sejām, kas lielākoties noved pie bezpalīdzības izjūtas un lielām sāpēm. Taču aiz konkrētas slimības simptomiem un izpausmēm šajā darbā var tvert arī plašāku kontekstu - te ir ieraugāma kopējā emociju amplitūda cilvēkam, kuram ir slimība, kas traucē ikdienas funkcionēšanu, bet kas vienlaikus nav nāvējoša un pārāk bīstama, lai uztvertu to pārāk nopietni. Dominējošā vainas izjūta ir tik smacējoša, ka traucē grāmatas galvenajai varonei Vīvei atklāti paust savas emocijas - gan attiecībā uz savām sāpēm, gan attiecībā uz apkārtējo cilvēku pieļautajām kļūdām vai izrādīto necieņu.

Lai arī grāmata ir veidota kā vēstījums par migrēnas skartu sievieti, atainotā tematika un jautājumu loks ir vispārīgāks un liek aizdomāties par attiecībām starp veseliem cilvēkiem un tiem cilvēkiem, kuriem ir jāsadzīvo ar hronisku slimību. Šāda saslimšana, kuras dēļ nomokās ne tikai pacienti, bet daļēji arī viņu aprūpētāji, ir arīdzan spēcīgs pacientu sabotēšanas veids - jo viņi ir atkarīgi no līdzcilvēku rūpēm, palīdzības un medikamentiem. Viņu saslimšana kaut kādā mērā ir apgrūtinājums apkārtējiem, lai cik nesavtīgi un labvēlīgi tie izturētos. Konkrētajā gadījumā Vīve ir pirmais un galvenais cilvēks, kas sevi sabotē, līdz ar to viņas dzīve kļūst grūti izturama pat situācijā, kad apkārt ir diezgan daudzi atbalstoši un gādīgi tuvinieki un draugi. Galvenās varones gadījumā tas ir drīzāk jautājums par pašcieņu un savu robežu nosargāšanu.  

Slimība, protams, ir pamats arī citu negatīvu emociju dzimšanai - slims cilvēks blakus enerģiskam, veselam jaunam partnerim var justies disfunkcionāls, un, lai arī galvenā varone Vīve cenšas lolot sevī vienīgi labas un siltas jūtas pret savu vīru, laiku pa laikam viņā novērojama arī skaudības atblāzma.

Romāna pirmajā daļā bija grūti izprotamas galvenās varones bailes  un nevēlēšanās meklēt problēmas risinājumus - esmu pieradināta pie spēcīgākiem personāžiem, kuri ir par sevi pārliecināti un nešaubīgi dodas savu mērķu virzienā. Realitāte ir sarežģītāka, un dažkārt pat pirms mazu soļu speršanas pārmaiņu virzienā ir jāpārvar ne viens vien iekšējs konflikts. Tāpēc labi vien ir, ka Maija Sepa šo cīņu ir atainojusi uz papīra.

Plašākā mērogā "Migrēna. Izlaušanās" ataino pārmaiņu posmu, atgūstot ticību sev un citiem. Romāns stāsta: mīlestība pret citiem sākas ar rūpēm par sevi. Un tad, kad tu esi parūpējies par sevi un jūties labi, tu vari ar īstu prieku pievērsties citiem, jo citādi tavas rūpes lielākā vai mazākā mērā balstīsies uz vainas apziņu, bailēm vai kaunu. It kā jau zināma atziņa, taču laiku pa laikam nenāk par ļaunu to sev atgādināt.